unaPar tevi pasaulē un pasauli tevī!

Žurnāls "UNA" uzrunā gan lasītāju emocijas, gan intelektu. Sniedz jaunas zināšanas un arī iedvesmu, mudina neapstāties savā attīstībā, interesēties par sabiedrībā aktuālo. "UNĀ" uzsvars tiek likts uz intervijām ar spilgtām personībām – inteliģentiem, interesantiem cilvēkiem, kuru pieredze un atziņas aizrauj un motivē; iedvesmojošiem dzīvesstāstiem, attiecību līkločiem, aizraujošiem stāstiem par sasniegumiem karjerā. "UNA" raksta par jaunumiem modē, skaistumkopšanā un dzīvesstilā. Piedāvā oriģinālas risinājumus kulinārijas jomā un praktiskus padomus un idejas ceļojumiem, hobijiem un citām aktivitātēm. "UNA" nesniedz pamācības, bet piedāvā izvēli. Žurnāla sūtība ir – palīdzēt lasītājai sajust, ka dzīve notiek, nevis traucas garām. Ļaut ieraudzīt pasauli un sajust sevi kā daļu no tās.

"Labu domāt un labu darīt, ticēt pozitīvajam un mīlēt sevi, lai mīlestībā varētu dalīties – tas ir manas dzīves vadmotīvs. Jo viss, kas labi domāts, baro mīlestību. Un esmu pārliecināta, ka cilvēka domām piemīt spēks piesaistīt noteiktus notikumus mūsu dzīvē, un ja mēs domāsim par pozitīvo, tad to arī piesaistīsim."

Dzina

   Džina Briška, žurnāla "UNA" galvenā redaktore
   ABONĒ: UNA

 

Ieraudzīt brīnumu
Teksts: Lauma Lūse-Kreicberga

„Mana iekšējā balss, nezinu, kas tas ir – iekšējais draivs, ideja vai iedvesma –, vienmēr skanējusi diezgan skaļi, un pārējās balsis, kad cilvēki teikuši, ka man nekas neizdosies, neesmu dzirdējusi,” atzīst Lotte Tisenkopfa-Iltnere, „MADARA Cosmetics” līdzīpašniece, trīs bērnu – Kārļa (10 gadu), Matildes (7 gadi) un Letīcijas (4 gadi) mamma. Sarunā par biznesa vadīšanu pandēmijas virpuļos un stingrajiem lēmumiem kara fonā, kā arī par emocionālo sabrukumu, kas mainījis viņas dzīves uztveri.

- Mēs šobrīd atrodamies skaistajā Laubes namā. Tev ir īpašs stāsts, kāpēc 2019. gada vasarā iegādājāties šo ēku. Atklāsi?
“Tepat netālu, Baložu ielas galā, dzīvojam, katru dienu šajā rajonā apgrozāmies, braucam garām, ar bērnu ratiņiem bieži te esam staigājuši. Mums albumā pat ir bilde no pirmās pastaigas ar bērnu ratiņiem, kad nofotografējāmies pie šīs mājas. Tāpēc kādā sestdienas rītā, kad garāmejot ieraudzījām, ka nams izlikts pārdošanā, divu domu nebija par to, ka jāzvana un jāinteresējas. Mums bija dažādas idejas, kā nams kalpos uzņēmuma vajadzībām, taču nāca kovids, sākās attālinātā strādāšana, un visas idejas mainījās. Ēka ir gandrīz simt gadu veca, 1924. gadā arhitekts Eižens Laube to uzbūvēja sev kā privātmāju, un, lai gan pilnībā vēl neesam izzinājuši nama stāstu, zinām, ka Eižens Laube pētīja un veidoja latvisko identitāti un estētiku, un līdz ar to mūsu uzņēmuma filozofijas kontekstā jūtam saikni ar šo vietu. Lai gan strādājam kosmētikas ražošanas nozarē, arī mēs caur zīmolu tulkojam unikālo latviskumu. Mums ir svarīgi izprast saknes un ne tikai skatīties atpakaļ uz tautisko, romantisko, vēsturisko, ekolatvietiskumu, bet paņemt šo sēklu no tikumiem, dziļumiem un kodiem un šo pieredzi nest pasaulē 21. gadsimtā, lai visi zina, kas ir latviešu krietnums, skaistums, pelēkums, un parādīt, ka tas var būt stilīgs un moderns. Arī Laubes nama logo izveidojām tādu „tiktokīgu” – ar saknēm, bet ar digitālo kustīgo daļu.”

- Atceros, kā pirms divpadsmit gadiem man intervijā stāstīji par saviem vecākiem, kuri savulaik iegādājās vecu lauku muižu Sēmes pagastā un tās atjaunošanā izmantoja vietējos, oriģinālos, ekoloģiskos materiālus un apdares tehnikas – lineļļas krāsas, īpašus vecus apmetumus, misiņa rokturus... Un ka šis vecāku lēmums iegādāties muižu tev kādreiz likās pilnīgs ārprāts.
“Man vēl tagad tā liekas.” (Smejas.) “Mani vecāki ir varoņi, jo tas ir “crazy”, ko viņi tur ir paveikuši. Viņiem ļoti svarīgs bija šis vēsturiskais aspekts, sakņu izzināšana, cieņa pret saknēm, un arī man viss, kas ir vecs, šķiet labs. Divus gadus šajā namā notika restaurācija, un centāmies saglabāt visu kā iepriekš – gan agrāko plānojumu, gan vecās grīdas. Mums bija lieliski būvnieki, pat nezinu, kā viņi pacieta visas mūsu dizainiskās kaprīzes. Divdesmit reižu tika izmēģinātas krāsas un apmetumu veidi, lai dabūtu īsto tekstūru un sajūtu. Visam gan izsekot līdzi nespējām, un, jāatzīst, es ļoti pārdzīvoju, ka meistari logu ailē ielika metāla leņķus. Jā, tas man ir no vecākiem – šī cieņa pret veco. Te arī čīkst parkets, tāpat kā man mājās bērnībā.”

- Kāpēc tas ir svarīgi?
“Manuprāt, tad ir vieglāk. Mēs esam tikai posms lielākā laika plūdumā. Saknes formē identitāti, sniedz pamatu sajūtu, un, lai gan tas izklausās banāli, mantojums ir viens no ļoti svarīgiem avotiem, kas dod iedvesmu. Turklāt, lai tukšumā izveidotu kaut ko jaunu, nepieciešama liela enerģija, tad jābūt kā Marinai Abramovičai (serbu performanču māksliniecei – aut.), uz kuras lekciju biju vakar, kura spēj piepildīt telpu ar savu identitāti. Vēsturiskais savukārt tevi pietur, tu vari tajā ieplūst un virzīties uz nākotni. Vai tās būtu tradīcijas, māja, pilsēta vai valsts, ir svarīgi, kā lietojam, kopjam un transformējam, lai šo resursu nodotu nākamajām paaudzēm, taču vēl svarīgāk, manuprāt, lai šī plūsma cauri laikam, dzimtai, kopienai tomēr ir spējīga visu laiku atjaunoties. It kā divas pretrunas – saknes kā konkrētība, taču vienlaikus nepieciešama mainība. Skaists vārds ir tas “heritage”... Latviski vārdam „mantojums” nav tik šika pieskaņa, mantojums man asociējas uzreiz ar strīdiem, kad ģimene pagalam.” (Smejas.)

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" maija numurā!

 

Meklējot cēloņsakarības
Teksts: Evija Ozola

NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktora Jāņa Sārta vārdiem šopavasar ir īpašs svars. Tie ne tikai informē par būtisko un atgādina, cik vajadzīgi ir uz situācijām raudzīties no dažādām pusēm, bet, ko tur liegties, bieži vien arī nomierina. Lai gan Jāņa ikdiena rit starptautiskā vidē, viņā strāvo nesatricināms lepnums būt latvietim. Tas, cik svarīgi to šobrīd ir apzināties katram no mums, no prāta neiziet vēl ilgi pēc mūsu sarunas.

- Šķiet, jūsu ikdiena šobrīd ir saplānota pa sekundēm.
“Ko lai saka. Ir karš. Protams, mēs šeit nekarojam ar raķetēm un lodēm, bet informācijas karš notiek pilnā apjomā. Tas norisinās ne tikai Ukrainā, bet arī Eiropā, tāpēc darba, protams, ir daudz.”

- Vai spējat no tā distancēties?
“Labs miegs man pazuda aptuveni nedēļu, pirms Ukrainā reāli sākās karadarbība, jo jau kādu mirkli iepriekš bija diezgan nepārprotamas pazīmes, ka tas varētu notikt. Kādam galvas izvēdināšanai palīdz sports, kādam – kas cits, bet ir skaidrs, ka, nonākot šādā situācijā, ir apzināti jārūpējas par zināmu atslodzi no informācijas gūzmas, kas nemitīgi ir apkārt. Rūpes par sevi nedrīkst atstāt novārtā. Ir jāstrādā pie tā, lai turpinām būt funkcionāli un darīt savas svarīgās ikdienas lietas. Protams, vienlaikus nedrīkst notrulināties. Noteikti iestāsies punkts, kad situācija Ukrainā mums sāks šķist pierasta, jo cilvēka dabā ir pielāgoties. Tomēr tā nedrīkst notikt. Karu nedrīkst normalizēt.”

- Kā neielaist sevī trauksmi?
“Savulaik aktīvi sportoju un joprojām labprāt skrienu garās distances, taču tām vajag daudz laika, kā man šobrīd nav. Rezultātā kustību ir mazāk, nekā gribētos. Tomēr mana vēlamā recepte prāta atpūtināšanai ir vienkārša – sportot katru dienu. Turklāt ne vienkārši, bet patiešām intensīvi. Fiziskā slodze prāta sakārtošanā palīdz ļoti labi. Tāpat – aukstās peldes. Tās ir zinātniski pierādīts stresa menedžēšanas instruments, ko savā ikdienā izmantoju arī es. Protams, ir vajadzīga arī apzināta pārslēgšanās uz citām lietām – ģimeni, sadzīvisku problēmu risināšanu… Tie ir jautājumi, kam mērķtiecīgi jāpievēršas, citādi šajās šausmās var tā pazust, ka sākam vienkārši plūst. Tomēr ilgtermiņā tas ne pie kā laba nenoved. Jāpiebilst, ka grāmatu lasīšanu, lai pārslēgtos starp realitātēm, es ieteikt nevaru, jo, manuprāt, tas ir pārāk lēns process. Vismaz ar mani ir tā – sāku ko lasīt, tomēr drīz vien lieku grāmatu malā, jo jau pusceļā saprotu, ka it kā uztveru burtus, taču manas domas ir citur. Lai gan neesmu nekāds lielais meditāciju praktizētājs, varu apgalvot – spēcīgs palīgs ir elpošana. Pēdējā laika zinātnes atklājumi apstiprina jau zināmo faktu, ka lēmumu pieņemšanas mehānismi neveidojas tikai cilvēka smadzenēs vien. Tās ir vienots veselums ar ķermeni. Par to, visticamāk, ir pārliecinājies katrs – kad esam mierīgi, elpojam dziļi un vienmērīgi. Savukārt, ja esam satraukušies, sākam elsot, ātri ventilēt plaušas, jo organisms zina – būs jāskrien, un galvenais ir izdzīvot. Tas arī ir viens no stresa menedžēšanas veidiem, taču tas darbojas tikai uz īsu brīdi, jo primāri ir vērsts uz vienu mērķi – izdzīvot. Tomēr šie divi mehānismi ir sasaistīti, un ne tikai prāts ietekmē elpošanu, bet arī elpošana – prātu. To apzinoties, varam kontrolēt sava ķermeņa un prāta reakcijas un attiecīgi arī pašsajūtu. Arī aukstuma peldes darbojas līdzīgi. Sākumā, iegremdējoties aukstajā ūdenī, elpa aizsitas, bet, dziļi elpojot, ir iespējams pilnībā nomierināties. Tieši tajā mirklī ir īstais brīdis kāpt no ūdens ārā. Tad parādās teju eksistenciāla sajūta, jo visa dzīvība ķermenī burtiski pulsē.”

- Vai esat paradumu cilvēks?
“Nē. Protams, esmu pamanījis, ka man pamazām sāk parādīties šādi tādi ieradumi. Tomēr izteikts ieradumu cilvēks noteikti neesmu. Arī, raugoties no darba perspektīvas, man pašam šķiet, ka efektīvāks esmu tieši krīzēs, nevis vienmuļā, garlaicīgā darba rutīnā. Kādam, iespējams, ir pretēji. Visticamāk, tas arī ir iemesls, kāpēc ieradumi kā tādi man nav tik būtiski. Protams, tie rada zināmu drošības sajūtu ikdienā, bet man tas nav tik ļoti nepieciešams. Es tāpat jūtos pašpietiekams.”

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" maija numurā!

 

Vienīgā ugunsdzēsēja Latvijā
Teksts: Lauma Lūse-Kreicberga

„Mans uzdevums ir iedvesmot citas sievietes un parādīt vīriešiem, ka šodien sievietes ne tikai vēlas, bet arī var strādāt šajā profesijā, un es ticu, ka ar laiku mūsu te būs daudz vairāk,” uzsver Elīna Bērziņa, vienīgā ugunsdzēsēja-glābēja Latvijā.

Būt īstajā vietā un laikā
Ir pagājis gandrīz gads, kopš divdesmit vienu gadu vecā Elīna strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rīgas reģiona pārvaldes 2. daļā par ugunsdzēsēju-glābēju. Viņa ir pirmā sieviete, kurai tas izdevies vismaz pēdējo desmit gadu laikā. Elīna atzīst, ka pati joprojām īsti nespēj aptvert, ka sapnis ir piepildījies. „Domāju, ka man paveicās atrasties īstajā vietā un laikā. Manuprāt, ja kāda cita sieviete būtu pieteikusies, viņa arī būtu tikusi,” domā Elīna. Pēc VUGD dienesta priekšnieka Oskara Āboliņa vārdiem, līdz šim būtiskākais šķērslis, lai ugunsdzēsēja glābēja amatā varētu strādāt arī sievietes, bija materiāli tehniskais nodrošinājums, jo lielākā daļa depo ēku ir novecojušas un neatbilst ne tikai mūsdienu ugunsdzēsēju glābēju darba specifikai, bet arī ikdienas vajadzībām. Svaigi izremontētais depo, kurā Elīna bija pavadījusi praksi pusgada garumā, kļuva par vienu no galvenajām ieejas biļetēm šajā profesijā, jo te ir gan atsevišķas sieviešu ģērbtuves, gan dušas. „Domāju, ka man vienkārši palaimējās, jo es šo jautājumu nevarēju ne izlemt, ne arī būtu spējusi ietekmēt,” norāda Elīna. Darbs, strādājot šajā dzīvībai un veselībai bīstamajā vidē, gan bijis grūtāks, nekā viņa pirms tam varējusi iztēloties. „Kad strādāju šeit prakses laikā, nojautu, ka ugunsdzēsēja-glābēja darbs būs izaicinošs, taču, cik grūts tas ir īstenībā, sapratu tikai tad, kad sāku strādāt. Atšķirībā no treniņiem, pēc kuriem vari atpūsties, realitātē darbs var ieilgt pat uz vairākām stundām un, neskatoties uz nogurumu, ir jāstrādā, kamēr viss padarīts. Turklāt, tikai strādājot ikdienā, ieraugi, cik daudz mazu nianšu jāpārzina. Man personīgi visgrūtākie ir nakts izsaukumi, jo man patīk gulēt, bet ir ne tikai jāceļas, bet fiziski jāstrādā,” atzīst Elīna. Viņa gan uzreiz piebilst – joprojām ik rītu uz darbu nāk ar prieku, ir liela motivācija kļūt arvien stiprākai un labākai, ir vēlme censties un pierādīt sevi.

Kad seriāls kļūst par realitāti
Sapnis kļūt par ugunsdzēsēju Elīnai radās, skatoties seriālu par ugunsdzēsējiem. Jā, tieši tik neticams ir šī stāsta sākums! „Skolā mācoties, mani īsti nesaistīja neviena no profesijām, ko parasti iesaka meitenēm. Negribēju būt ne bērnudārza audzinātāja, ne skolotāja, ne arī strādāt skaistumkopšanas jomā, taču zināju, ka vēlos kaut ko interesantu un aizraujošu,” smejas Elīna. „Kādu dienu, skatoties seriālu par ugunsdzēsējiem un ieraugot tajā sievietes tēlu, nodomāju – mēs arī drīkstam domāt par šo profesiju? Man tas pat nebija ienācis prātā! Ja man kā bērnam nepasaka, ka varu par to sapņot, es pati to nespēju iedomāties. Kad pēc laika mamma pastāstīja, ka Saldus tehnikumā var mācīties par ugunsdzēsēju, es atkal nodomāju – pag, mēs arī varam mācīties par ugunsdzēsējām?” Šis mirklis bija izšķirošs, jo Elīna momentā zinājusi, ka viņa to vēlas. Viņa īsti nezina, kāpēc mamma izteikusi šādu piedāvājumu, neesot prasījusi. „Mana mamma ir ļoti interesants un aktīvs cilvēks – darbojas Zemessardzē, strādā Nacionālajos bruņotajos spēkos, viņai patīk dažādi izaicinājumi, tostarp „Cinevillā” ir piedalījusies „Stipro skrējienā”. Līdz ar to es uzaugu, vērojot mammas aktivitātes, un šķiet viņa mani ir pozitīvi ietekmējusi. Arī es esmu diezgan pašpārliecināta,” norāda Elīna, piebilstot, ka iestājeksāmenos veiksme viņai stāvējusi līdzās. „Bija jāliek normatīvi, bet dažas dienas pirms tam savainoju celi un zināju, ka rezultāti nebūs labi, baidījos, ka šī negadījuma dēļ netikšu iekšā, taču, aizbraucot uz Saldu, uzzināju, ka pieci cilvēki, ieskaitot mani, pateicoties atzīmēm, tiek uzņemti bez iestājeksāmeniem. Toreiz kā akmens no sirds novēlās, jo man nebija plāna B, neko citu pat nebiju apsvērusi.”

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" maija numurā!

 

Superspējas – tavas vērtīgās pērles
Teksts: Solvita Velde
Konsultē: Diāna Zande, kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste

Kāpēc mēs tik bieži sevi kritizējam, redzam sevī to, kas nepatīk gan ārēji, gan iekšēji? Katrai sievietei ir savas stiprās puses, savas superspējas, un tam nav jābūt nekam ārkārtējam, pietiek ar parastām lietām, kuras tu paveic lieliski. Un vēl, protams, savas ārienes kritizēšana, par ko tik daudzas sievietes pēc vairākiem gadiem pašas brīnās – kāpēc es jaunībā domāju, ka esmu resna, ja tagad, skatoties jaunības dienu bildes, redzu, ka biju tieva? Būtu labāk jaunību izbaudījusi! Šajā rakstā meklējam atbildes uz šiem daudzajiem „kāpēc”.

Būt mierā ar sevi – tā ir lieliska un absolūti atbrīvojoša sajūta. Tomēr ļoti daudzām sievietēm ceļš uz šo sajūtu bijis akmeņains un grūts. Diemžēl neskaitāmi daudz sieviešu šo ceļu nemaz neatrod, jo pārāk dziļi iestigušas paškritikas dubļos, kas velk sevī kā purvā. Ja tu sevi regulāri kritizē, tavas smadzenes iemācās to darīt... lieliski! Ar laiku tā kļūst par automātisku rīcību – domāt par sevi sliktu, kritizēt sevi, vispirms pamanīt negatīvo, koncentrēties uz neveiksmēm. „Iztēlojies smadzenes kā muskuļus. Kas notiek, ja tu aizej uz sporta zāli un trenē tikai labās rokas bicepsu? Tas kļūs par stipru muskuli, kamēr pārējie būs nīkulīgi. Ar smadzenēm ir līdzīgi – tās darbības, kuras liekam smadzenēm darīt, nostiprinās līdzīgi kā muskuļi. Smadzenes jau nesaprot, ka tev nenāk par labu sliktās domas, kuras tu katru dienu par sevi domā. Viņas turpina to darīt, jo ir uztrenējušās. Un kāpēc? Jo tu neesi iemācījusies apšaubīt savus uzskatus, analizēt, vai tavas prasības ir reālistiskas un šajā dzīves brīdī adekvātas, neesi aizdomājusies par to, ka, iespējams, ir laiks tās mainīt. Piemēram, ir normāli, ja jauna, brīva sieviete, kura daudz laika pavada mājās, dzīvo sakārtotā dzīvoklī, bet nav atbilstoši situācijai, ja viņa to no sevis prasa, būdama maza bērna mamma. Ja sieviete no sevis pieprasa nereālo – būt kārtīgai, būt vienmēr laipnai, būt tievai –, viņa visu laiku zaudē cīņā, ko pati uzsākusi, un visu laiku jūtas draņķīgi,” stāsta kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Diāna Zande.

It kā nekas īpašs
Katrai sievietei ir superspējas jeb stiprās puses, tikai daudzas no mums tās neuzskata par īpašām, jo tās šķiet pašsaprotamas. Nepārproti – tās nav nekādas burvju spējas, bet pavisam parastas, ikdienišķas lietas, kas ir novērtējuma vērtas.

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" maija numurā!

 

Cukura posta darbi
Teksts: Solvita Velde
Konsultē: Dr. med. Jana Janovska, preventīvās medicīnas speciāliste, dermatoloģe

Nekad iepriekš pārtikas nozarē nav bijis pieejams tik daudz cukura savienojumā ar zemas kvalitātes taukiem. Tā ir bīstama kombinācija. Cukuram, taukiem, kā arī alkoholā esošajiem aldehīdiem uzkrājoties organismā, veidojas glikācijas galaprodukti, kas paātrina ādas novecošanos un bojā asinsvadus.

Cilvēka organismā nepārtraukti notiek tūkstošiem bioķīmisku procesu, par kuriem lielākā daļa cilvēku pat nenojauš, vienīgi mediķiem un zinātniekiem, kuri šo jomu pēta, par to ir detalizētas zināšanas. Glikācija ir viens no nevēlamajiem bioķīmiskajiem procesiem, kas konkrētos apstākļos, proti, lietojot uzturā neveselīgu pārtiku, notiek cilvēka organismā. Ko nozīmē šis bioķīmiskais process? Organismā uzkrājoties glikācijas galaproduktiem – glikozei jeb cukuram, sliktajiem taukiem jeb lipīdiem, kā arī toksiskajiem aldehīdiem, kas atrodami alkoholā, asinīs notiek glikozes, tauku un olbaltumvielu salipšana, kas ilgtermiņā var katastrofāli ietekmēt organismu.

Taisnības labad jāteic, ka neliels daudzums cukura nevar neatgriezeniski ietekmēt organismu. Glikācijas galaprodukti var uzkrāties divos veidos. No vienas dienas līdz nedēļai uzkrājas agrīnie glikācijas galaprodukti. Savukārt no dažiem mēnešiem līdz gadiem krājas vēlīnie glikācijas galaprodukti. Agrīnos var izvadīt no organisma ar dažādu preparātu palīdzību, savukārt, ja uzkrāšanās notiek nepārtraukti, ēdot saldumus, bulciņas, grilētu ēdienu, lietojot alkoholu teju katru dienu, izveidojas vēlīnie produkti, kas veic neatgriezeniskus bojājumus, organismā attīstot hronisku latentu iekaisumu jeb kluso iekaisumu. Tieši tad pastāv augsta varbūtība, ka vadzis lūzīs un attīstīsies kāda nopietna saslimšana.

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" maija numurā!

 

Izturēt. Un to izdzīvot
Autore Lauma Lūse-Kreicberga

„Piedzīvojot lielus triecienus, zaudējumus un milzīgas skumjas, spējot tos izsāpēt un izsērot, paradoksālā veidā, sāpēm mazinoties, parādās dziļa novērtējuma un laimes sajūta par to, kas tev ir dots,” atzīst Žanete Drone, integrālā koučinga meistare un līderības attīstības trenere biznesa skolā Nr. 1 pasaulē – „INSEAD” Francijā.

Viņa ir sociālā uzņēmuma „Centrs Cilvēka Izaugsmei „Torņakalns”” idejas līdzautore, satura veidotāja un pasniedzēja, kā arī viena no sabiedriskās iniciatīvas „Zvaigžņu bērns” dibinātājām Latvijā, kura panākusi izmaiņas likumdošanā. Līdz ar Dvēseļu dārza atklāšanu Torņakalnā pagājušajā vasarā Žanetei ir noslēdzies astoņu gadu ilgais darbs, kuru viņa brīvprātīgi uzņēmās, ejot cauri tumšākajai pieredzei savā dzīvē – dēliņa Miķeļa zaudējumam.

- Pirms diviem gadiem pandēmijas laikā „Sarunu skolā LAMPA” stāstīji, kā dzīvot pilnasinīgi, nezinot, kas būs rīt. Mēs nezinām, kāda būs pasaule, kad iznāks šis žurnāla numurs, tāpēc atkal ir aktuāls šis jautājums – kā ļauties neprognozējamībai un iemācīties dzīvot nestabilitātē?
“Atbilžu man nav. Mani arī darītu bažīgu, ja kāds tagad dotu skaidras atbildes par to, kā rīkoties un kā būs. Tas, kas man pašai palīdz un ko izmantoju savā darbā, ir ceļa kartes, ko mums atstājuši ceļa gājēji neprognozējamības apstākļos iepriekš. Domāju, ka tās nepieciešamas ne tikai tagad, uz kara fona, bet noderēja arī pandēmijas laikā. Jo visgrūtāk ir akceptēt dzīves neprognozējamību. Mēs ar ģimeni beidzot esam īstenojuši sen lolotu sapni un pagājušajā gadā ievākušies savā jaunajā mājā, man ir jēgpilns darbs, brīnišķīgas attiecības ģimenē, jauki cilvēki apkārt, un es, protams, gribu, lai tā būtu vienmēr. Dzīves neprognozējamie mirkļi uzrāda katra mūsu izturību un sīkstumu, angliski to sauc par “resilience” – rezistenci pārmaiņām. Grūtos laikos sīkstums ir viena no vērtīgākajām spējām, un tā ir jātrenē miera laikos. Arī man ir sava izturības baterija, kuru lādēju ar dažādām ikdienas praksēm savam prātam, garam, ķermenim, attiecībām, darbam ar savu ēnu, un domāju, ka tas ļauj saglabāt kaut kādu noturību šajā neskaidrībā. Arī es, protams, šobrīd neredzu nākamo soli. Katru reizi, kad braucu uz Parīzi un dodos atpakaļ uz mājām, kopš kara sākuma Ukrainā, neliegšos, mani pavada eksistenciāla sajūta, vai mēs vēl tiksimies, jo nav zināms, kā viss mainīsies. Man palīdz sīkstums, kas trenēts ne tikai dažādās praksēs, bet to veidojuši arī vecāki un vecvecāki, kas pa mazam gabaliņam stiprinājuši manu mugurkaulu sarežģītiem dzīves mirkļiem. Arī neskaidrībā un neziņā var rast stabilitātes sajūtu, bet tas ir smags darbs ar sevi, nepieciešams atbalstošs konteksts, tas prasa daudz laika, arī atteikšanos no daudz kā. Bet zinu – ja to nedaru, tieku izsista laukā no iekšējās stabilitātes sajūtas.”

- Pagājušā gada oktobrī noslēdzās tavs četru gadu mācību ceļš Jura un Ingas Rubeņu, kā arī Induļa Paiča vadībā, apgūstot kontemplācijas skolotāja amatu. Feisbukā ierakstīji vārdus: „Pasaulei vairāk nekā jebkad iepriekš vajadzīgi nobrieduši, līdzsvaroti cilvēki, kuri spēj izturēt milzīgos mūsdienu saspīlējumus un ne tikai sēdēt uz meditācijas ķiseniem, bet darboties.” Vai tiešām karš tevi neizsita no līdzsvara?
“Protams, izsita. Tas mani skāra traumatiski, nevarēju pastrādāt, apšaubīju jēgu tam, ko daru. Un vēl aizvien izsit – lielā mērā viss, par ko domāju šobrīd, ir karš, dzīvoju ar nemitīgu trauksmes sajūtu. Tas būtu necilvēcīgi, ja es sēdētu pilnīgā mierā uz sava meditācijas ķisena. Mani satrauc tā sauktās garīgās kopienas, kas aicina vienīgi kultivēt mieru un raidīt gaišas domas, jo tas ir ļoti vienpusēji. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka esam cilvēki ar ēnas pusēm, un viens no lielākajiem ļaunumiem, ko varam pasaulei nodarīt, ir to neatzīt – savu agresiju, dusmas, neiecietību, bailes, un projicēt to uz citiem. Putins viennozīmīgi ir noziedzies pret cilvēci, viņš ir nelietis un briesmonis, kurš jāaptur un jāsoda, taču es domāju, ka šajā laikā eksportējam viņā arī visas savas ēnas, savas iekšējās problēmas, savu neiecietību, visu, ko nepieņemam, neatzīstam, to, kas ir „mazais Putins mūsos”. Mans ikdienas darbs ir palīdzēt organizāciju vadītājiem attīstīt spēju niansēti saprast savu iekšējo un ārējo realitāti. Šī spēja ir izšķiroši svarīga, lai mēs varētu dot realitātes sarežģītībai atbilstošu atbildi. Ja tev ir tikai āmurs, visur redzēsi vien naglas. Ja tev ir niansētāka uztvere, spēsi palūkoties uz situāciju no visdažādākajiem aspektiem. Spēsi aptvert un sevī apvienot vispretrunīgākos skatījumus uz vienu un to pašu problēmu, un spēsi saredzēt savu līdzdaļu problēmās, kuras piedzīvojam. Piemēram, vai mūs tieši un nepastarpināti uztrauc tas, ka Latvija ir līderpozīcijās mobingā skolās? Ziniet, kur rodas „putini”? Tie ir ievainoti cilvēki, kuri savus neizdziedētos ievainojumus nodod tālāk. Kāda nākotne gaida Latviju, zinot, cik daudz bērnu vieni paši cīnās ar saviem ievainojumiem? Varbūt mūsu drošības nākotne ir meklējama šo problēmu risinājumā, nevis zobenu ņemšanā? Domāju, ka saprast, analizēt, domāt, piedāvāt hipotēzes par notiekošo ir ētiski, morāli, cilvēcīgi vien tad, ja spēju sajust sāpes, bailes, izmisumu, sēras, skumjas, kuras izjūt cilvēki, kuri notikumus izjūt uz savas ādas. Tikai tad, ja mani līdz pašiem dziļumiem satricina Elizabetes Galavikas dzejas rindas: „Vai tur, kur kādas citas mātes bērns ir nogalināts, debesis ir tikpat zilas?”, es atļauju sev censties saprast. Mēs piedzīvojam divu pasaules uzskatu – tradicionālā un modernā – sadursmi. Tikai pāris piemēru, kurus daudzi ir redzējuši bildēs – Putins sēž desmit metru gara galda galā viens pats un strostē savus padotos kā puišeļus, kamēr Zeļenskis saka – nekariet manu portretu savos kabinetos! Kariniet pie sienām savu bērnu fotogrāfijas un paskatieties tajās ikreiz, kad pieņemsiet kādu lēmumu par mūsu nākotni! Vai arī – Putins pirms divdesmit gadiem kādā intervijā novēlēja savām meitām palikt īstenām krievietēm, kamēr modernajā pasaulē vecāki bērniem novēlētu – esiet laimīgi! Es redzu jēgu savam darbam, turpinot palīdzēt cilvēkiem saprast, cik realitāte ir sarežģīta, ka mūsdienu lielajiem izaicinājumiem nav viena tehniska risinājuma, ka mēs paši aktīvi līdzdarbojamies realitātes radīšanā, ka jāturpina strādāt ar savām ēnas pusēm un nepieciešams mācīties sadzirdēt citus, dzīvot pilnasinīgu un autentisku dzīvi tur, kur esam.”

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" aprīļa numurā!

 

Mūsu zemes sargs
Autore Solvita Velde

Vīrs, tēvs, ārsts un zemessargs – visi šie četri vārdi spilgti raksturo mugurkaula ķirurgu ARTI GULBI. Pāri visam viņš ir Latvijas patriots, kurš gatavs aizsargāt savu un savu bērnu dzimteni. Četru dēlu – Everta (24 gadi), Marta (21 gads), Oskara (16 gadi), Vestarda (7 gadi) – tēvs, kurš savus puikas audzina stingri, lai viņi kļūtu par vīrišķīgiem vīriešiem.

Ar mugurkaula ķirurgu Arti Gulbi es tiekos darba nedēļas beigās viņa darba vietā „Orto klīnikā”. Tikai šoreiz mēs tikpat kā nerunājam par medicīnu. Šī ārstam bijusi smaga nedēļa, grūtāka nekā daudzas citas iepriekšējās, jo pirms dažām dienām viņa mājā izcēlās ugunsgrēks. Pēc mūsu sarunas viņš pošas, lai dotos uz mežu, kur kopā ar citiem zemessargiem pavadīs divas diennaktis ziemas izdzīvošanas kursa mācībās. Mūsu tikšanās notiek februāra sākumā, kad ģeopolitiskā situācija ar katru dienu kļūst arvien sarežģītāka, Krievijas karaspēka vienību skaits pie Ukrainas robežas palielinās, bet reti kurš tic, ka patiešām sāksies militārs karš. Tomēr Artis Gulbis par to nešaubās.

- Kāda jums bija šī diena?
“Visa nedēļa bija ļoti grūta, jo sestdien manā mājā izcēlās ugunsgrēks, sadega viss pagrabstāvs. Mēs remontējam māju, tāpēc pagrabstāvā bija sanestas gandrīz visas mantas un iedzīve. Viss sadega. Sievai nepalika neviens apģērba gabals. Atbrauca trīs ugunsdzēsēju mašīnas, dzēsa gandrīz trīs stundas. Paldies Dievam, ka nenodega visa māja. Esmu ļoti pateicīgs ugunsdzēsējiem, kas tovakar dzēsa mūsu māju. Darbā nevienam to neesmu teicis, šobrīd mēģinu sagrupēties un savākties, jo šovakar man jādodas uz zemessardzes ziemas izdzīvošanas kursu. Bet, protams, tas emocionāli spiež pie zemes, pirmās trīs naktis pēc ugunsgrēka vispār nevarēju gulēt. Gan profesija, gan zemessardze man ir iemācījusi mēģināt izturēt. Grūta nedēļa bija. Grūta.”

- Kāpēc darbā nevienam neteicāt par notikušo?
“Visu laiku runāju par kaut ko citu, jo notikušais man ļoti sāpēja. Negribas dalīties ar citiem tik sāpīgos jautājumos. Ir pagājusi nedēļa, vairs tik ļoti nesāp, esmu ticis tam pāri, tāpēc varu jums izstāstīt. Godīgi sakot, es vēl nekad nebiju saskāries ar ugunsgrēku. Tas ir tik agresīvs, nekad iepriekš nebiju iedomājies, ka elektrības īssavienojums var radīt tik milzīgu kaitējumu dažu minūšu laikā. Man mājās ir ugunsdzēšamie aparāti, bet ar tiem neko nevarēja izdarīt. Mājās tobrīd pie siltumsūkņa strādāja divi elektriķi, viens no viņiem agrāk bijis ugunsdzēsējs, viņi mēģināja dzēst, bet tas nelīdzēja. Labi, ka viņi paši necieta. Mēs ar sievu bijām aizbraukuši ciemos, mājās palika trīs puikas. Esmu laimīgs, ka elektriķi vēl nebija aizbraukuši, viņi uzreiz no mājas izveda puikas. Galvenais, ka visi ir veseli, it sevišķi bērni. Un svarīgi, ka visa māja nenodega. Tieši par to domāju, un tas man dod motivāciju, spēku un emocionālas atjaunošanās iespēju. To esmu iemācījies medicīnā – koncentrēties uz to, kas izdevies.”

- Kur jūs šobrīd dzīvojat?
“Par laimi, netālu dzīvo radinieki, pie viņiem ir mūsu bērni, sieva paliek pie savas mammas, kas arī dzīvo netālu. Pagājušajā naktī viens pats paliku mājā, nedrīkst māju atstāt tukšu, visus logus turēju vaļā, iekštelpās bija aptuveni mīnus desmit grādu. Bet pie tā esmu pieradis, pateicoties zemessardzes pieredzei.”

- Jūs iestājāties zemessardzē pirms nepilniem diviem gadiem. Kāpēc?
“Es audzinu savus puikas patriotiskā, latviskā garā, un bija vajadzīga nākamā pakāpe, lai apliecinātu, ka neesmu tikai mutes bajārs, bet reāli rīkojos. Jau esmu to teicis, ka Latvijā nepieņemu pacientus, kuriem ir Latvijas pase, bet kuri nerunā latviski. Es pieņemšanās nerunāju krieviski, bet saku – ja gribat manu konsultāciju, jums jārunā latviski vai jāalgo tulks. Mēs it kā visu laiku kultivējam to, ka, būdami Eiropas Savienībā, gribam, lai mūsu bērni būt eiropeiskāki, rietumnieciskāki, bet joprojām rīkojamies pilnīgi pretēji – bērni mūsu skolās vēl aizvien mācās krievu valodā. Runa nav tikai par Daugavpili vai Rēzekni, bet arī par Rīgu, kur daudzas skolas skaitās bilingvālas, lai gan mācības notiek krievu valodā. Šie bērni nemāk izteikties latviski. Kā tas var būt, ka trīsdesmit gadu laikā, kopš Latvija ir neatkarīga, tas vēl nav mainīts? Vakar beidzot prezidents Egils Levits un izglītības ministre Anita Muižniece pateica, ka pirmā svešvaloda skolā nedrīkst būt krievu valoda. Mums jāvēsta, ka Latvija pieder tikai tiem, kuri prot runāt mūsu valsts valodā. Mums ir izdevies saglabāt latviešu valodu tikai tāpēc, ka mums ir daudz lauku viensētu, ap kurām apaugušas ģimenes un dzimtas, kurās kopts latviskais. Vēl, protams, mums ir salīdzinoši liels kultūrslānis, intelektuāli cilvēki – dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki, mūziķi, aktieri. Kā arī cilvēki, kuri patērē kultūras pārstāvju piedāvāto. Kamēr būs kultūra, grāmatas, teātri latviešu valodā, tikmēr latviešu valoda pastāvēs.”

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" aprīļa numurā!

 

Meža Evas dzīves izjūta
Autore Lauma Lūse-Kreicberga

„Īstenībā jau nekā daudz laimei nevajag. To es, pateicoties lauku videi un šai mājai, esmu sapratusi,” atzīst Briņģu muižas apsaimniekotāja, dekoratore Evija Medne jeb Meža Eva, kā viņu dēvē apkārtējie.

Tā bija auksta un sniegota ziemas diena, kad ciemojos Briņģu muižā, kur ik telpa šķiet kā sastingusi dekorācija, it kā būtu sagatavota kādas filmas uzņemšanai, kurā tūlīt nāks cilvēki un iejutīsies savās lomās. Bet viņa te ir viena. Un tomēr nekad nav viena. Arī filma te netiek uzņemta, bet viesi vienmēr ir laipni aicināti. Kādā mirklī, virtuvē dzerot ingvera tēju, jautāšu, kāda ir viņas ikdiena, un Eva pasmaidīs: „Tāda, kāda tā ir šobrīd, – sarunās. Māja atrodas kā krustcelēs – gandrīz katru dienu te kāds atbrauc, dažkārt nejauši iegriežas kāds svešinieks, iebrauc pagalmā, sāk runāt un nāk iedzert tēju.” Siltā virtuve, kurā sēžot tomēr esmu apsegusies ar pledu, kontrastē ar pārējās mājas vēso klimatu. Eva smejas, ka pie aukstuma esot pieradusi, visur citur, dodoties ciemos, esot par karstu, grūti elpot. „Kad brauc viesi ar nakšņošanu, kurinu trīspadsmit krāsnis, taču tas ir ļoti liels darbs. Ikdienā kurinu vien četras, šobrīd – divas.” Briņģu muiža ir liela, Eva īsti nezina, cik mājā ir kvadrātmetru, varbūt piecsimt, varbūt vairāk. Tas bija pirms trim gadiem, kad viņa ziemas sākumā uz šejieni atbrauca un sabijās – saprata, ka viena te nenāks dzīvot, taču mājai viņa iepatikās, un liktenim labpatikās viņu tomēr atvilināt.

Vairs nevari sev samelot
Agrāk Eva viena audzināja dēlu, dzīvoja Mārupē, īrēja un ar vienu pāri dalīja māju. „Tā bija ļoti ērta vide,” šodien atzīst Eva. Tolaik viņa strādāja Grīdas segumu centrā, ofisa darbu, piedāvājusi klientiem fasāžu un grīdas materiālus. „Pienāk mirklis dzīvē, kad saproti, ka vairs nevari sev samelot. Atceros mirkli, kad no rīta stāvēju pie loga, man bija jāiet uz darbu un sapratu, ka nevaru to izdarīt, jo visa mana iekšējā būtība saka, ka jāpaliek mājās. Domāju, kā es sevi varu iepazīt, ja mani visu laiku kāds rausta? Toreiz nolēmu sākt sevi iepazīt,” pasmaida Eva, paskaidrojot savu pēkšņo lēmumu aiziet no darba. „To varētu uzskatīt par neprātīgu lēmumu, jo man nebija padomā cits darbs, turklāt nebija arī nekādu iekrājumu, taču nolēmu, ka turpmāk galvenais ir dzīvot no dienas uz dienu, spert mazus solīšus un nevajag izdomāt scenāriju tuvākajam pusgadam. „Nolēmu – ja man izdosies vienu mēnesi izdzīvot, mans bērns būs paēdis un īre nomaksāta, tad es drīkstu tā dzīvot. Pagāja viens mēnesis, viss kārtībā. Pagāja otrs, kļuva arvien labāk. Parādījās haltūras darbi, mazi pasūtījumi, arvien vairāk un vairāk. Tie vēl nebija saistīti ar dekorēšanu, bet veidošanu, ko biju apguvusi kursos pie viena tēlnieka. Izrādījās – jo vairāk paļaujos, jo lielākus pārsteigumus man dzīve piedāvā. Ar draudzeni taisījām dekorus mājai, piedāvājot tos Ziemassvētku bodītēs. Piedāvāju cilvēkiem piedzīvot citas izjūtas, uzklājot galdu dārzā. Kad draudzene ieminējās, ka es varētu dekorēt kāzas un pasākumus, nodomāju – kur tad nu es?! Tik apjomīgu darbu! Bet jau pēc dažiem mēnešiem saņēmu pirmo piedāvājumu dekorēt kāzas un uzreiz jutu, ka tas ir mans aicinājums, jo varēju strādāt diennakti no vietas, bija spēcīgs enerģijas pieplūdums, iedvesma un tāds dzīvīgums! Katru reizi, saņemot pasūtījumu, likās – nē, es to nevarēšu, jo neko tādu nebiju iepriekš darījusi, bet izdevās! Katru reizi, kad sanāca, noticēju sev. Interesanti, ka mēs noticam sev tikai tad, ja ir rezultāts.”

Katram laime ir cita
„Atceros, kā, Mārupē dzīvojot, vienu dienu uzaicināju ciemos pie sevis ģimeni – mammu un viņas vīru, tēti un viņa sievu, sēdējām visi pie galda, vakariņojām un teicu, ka došos prom no šīs jaukās vietas. Viņi prasīja, uz kurieni, un es teicu, ka nezinu, varbūt uz mežu. Kādā brīdī sapratu, ka nekas, pēc kā agrāk biju dzinusies un kas man bija paticis materiālajā ziņā, vairs nespēj iepriecināt. Mani vilka prom no pilsētas, pie dabas. Manuprāt, mainījās manas prioritātes. Piedāvāju dēlam dažādus variantus – dzīvot laukos, tuvu Rīgai, bet tikai ne Rīgas centrā, jo sapratu, ka tur vairs nevaru atgriezties. Dēlam tobrīd bija četrpadsmit gadu, taču viņš negribēja mainīt skolu, viņam bija svarīgi turpināt mācīties skolā ar mūzikas novirzienu, jo viņu aizrāva mūzika, tāpēc vienojāmies, ka viņš dzīvos mūsu iepriekšējā dzīvoklī līdzās skolai un es nodrošināšu viņa dzīvi, atbalstīšu un kopā ar radiniekiem pieskatīsim. Daudzi brīdināja mani, ka dēls var sākt lietot alkoholu un narkotikas, bet iekšējā balss man teica, ka viss būs kārtībā. Tagad atskatoties ticu, ka tieši tā visam bija jābūt. Nesen, redzot vienu sapni, gan aizdomājos, vai tomēr tas nebija par ātru? Jo viņš tomēr vēl bija bērns, kurš tika ielikts pieaugušo pasaulē. Taču vienlaikus paļaujos, ka tas ir viņa ceļš. Es, protams, būtu varējusi piespiest bērnu dzīvot tā, kā es gribu, pārcelties kopā uz laukiem, bet tā bija mana izvēle un sapratu, ka viņam nav jāpiekrīt manai izvēlei. Sākumā mani vecāki, protams, uztraucās, vai ar mani viss ir kārtībā, bet es viņiem uzdevu jautājumu, vai viņi grib, lai meita ir laimīga? Jo katram mums laime ir sava. Es zinu, kas man neder, vienlaikus ļoti gribu saprast, kas man der. Viņi pieņēma manu izvēli. Viņi gan ir teikuši, ka paši neizvēlētos tādu dzīvi, ka viņiem nepieciešama drošības sajūta, kuras man neesot. Bet es tā nevaru teikt – iekšēji man ir liela drošības sajūta,” pasmaida Eva.

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" aprīļa numurā!

 

Ar sirdi Ukrainā
Autore Solvita Velde

Māsas – Ingrīda Čubarova un Irīna Meļņika. Irīna ar ģimeni dzīvo Latvijā, savukārt Ingrīda līdz 24. februāra pēcpusdienai dzīvoja Ukrainas galvaspilsētā Kijivā. Uz turieni pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem viņa pārcēlās kopā ar vīru – Ukraina ir viņa dzimtene. Ingrīda atgriezās Latvijā 27. februārī ar pirmo Latvijas vēstniecības Ukrainā organizēto autobusu Latvijas valstspiederīgajiem. Viņas vīrs atteicās pamest savu zemi.

Ukraina ir manas mājas
Ukraiņi bija gatavi karam. Par to liecina viņu pretošanās spars un patriotisms, aizstāvot savu dzimteni. Viņi bija gatavi jau sen, jo draudi zaudēt savu zemi pēdējos gados bija klātesoši nepārtraukti. Pēc tam, kad 2014. gadā Krievija okupēja Krimas pussalu, Ukrainas armijnieki visu laiku atradās pie Luhanskas un Doneckas apgabala robežas. Šobrīd armija ir apgādāta, bet Ingrīda atceras, ka sākotnēji dzimtenes aizstāvji turp devās mājas apģērbā. Toreiz viņa iesaistījās brīvprātīgo kustībā, kas joprojām darbojas un ada ukraiņu vīriem vilnas zeķes, cimdus un muguras sildītājus. „Šo gadu laikā mēs esam apadījušas visu armiju, kas stāvēja pie robežas. Kad armija jau bija labi apgādāta, vīriem vienkārši vajadzēja atgādinājumu, ka viņus atceras un ka tantes viņiem ada zeķes. Tas rada māju sajūtu. Katrā zeķu pārī ieliku šokolādīti. Mana firmas zīmē bija Rucavas robiņi zeķu malās, un gar malu vienmēr adīju zilu un dzeltenu strīpiņu vai ar sarkanu un melnu, kas ir Ukrainas nacionālajā karogā.”

Ingrīda teic, ka Ukraina ir viņas mājas, jo viņa tur nodzīvojusi vairāk nekā trīsdesmit gadu. Sākotnēji viņa ar ģimeni, kurā uzaugušas trīs meitas, dzīvoja Krimā, bet pēdējos 22 gadus – Kijivā. Ingrīda brīvi pārvalda ukraiņu valodu – gan raksta, gan lasa, gan sarunājas.

Kad Latvijas Ārlietu ministrija vēl pirms kara sākuma aicināja Latvijas valstspiederīgos atgriezties Latvijā, Ingrīdai pat prātā šāda doma neienāca. Lai gan arī Latvija ir viņas mājas, tomēr visa Ingrīdas dzīve bija Ukrainā. Taisnības labad jāteic, ka viņa nebija plānojusi atgriezties Latvijā arī kara gadījumā. Par to, ka karš būs, viņa nešaubījās. Par to bija pārliecināts arī Ingrīdas vīrs, kurš ir politiķis. Tāpēc divas nedēļas pirms kara sākuma Ingrīda salika somu ar visu nepieciešamo, ko Ukrainas vadība bija rekomendējusi. Sarakstā bija iekļauti dokumenti, vērtslietas, ja tādas ir (Ingrīda kā savu vienīgo vērtslietu nosauc laulības gredzenu, kas ir pirkstā), ūdens, zāles, ja tādas nepieciešamas regulārai lietošanai, rezerves drēbes. Ingrīda somā ielika arī nelielu sintētisko pledu, kas neaizņem daudz vietas, ir viegls un silda.

Ingrīda salika somu, domādama, ka gadījumā, ja izsludinās trauksmi, viņa dosies uz savas mājas pagrabu. Viņa bija sagatavojusies – iegādājusies sveces, skoču, ūdeni, nelielus pārtikas krājumus. Zināja, ko pagatavos vīram, ja būs pieejama elektrība un gāze, un ko piedāvās, ja komunikācijas būs atslēgtas.

Laikā, kad Ingrīda salika somā nepieciešamās lietas, Krimas pussala bija pilna ar Krievijas armiju. „Mana vīra radi – mamma un divi brāļi ar ģimenēm – dzīvo netālu no Krimas un Ukrainas robežas, tāpēc zināja stāstīt, ka viņu ciemā stāv armijnieki. Kad viņu kļuva ļoti daudz, bija skaidrs, ka viņi nāks iekšā Ukrainā. Robežas tuvumā armijnieki bija it visur, viņi bīdījās tuvāk pārejas vietām uz kontinentālo Ukrainu, stāvēja visos ciemos, uz ceļiem, brauca pāri laukiem, iestrēga dubļos, viņus vilka ārā ar smago tehniku. Viņu bija ļoti daudz, un jau tobrīd viņi bija noguruši un izsalkuši, bet daudz apkārt nestaigāja. Es personīgi domāju, ka viss uzbrukums būs vērsts uz Doneckas un Luhanskas apgabalu un uz dienvidu rajoniem gar jūru, lai norobežotu Ukrainu no jūras. Biju pārliecināta, ka ar to Krievija apstāsies. Un, ja uzbruks Kijivai, tas nozīmēs pasaules karu,” nesenos notikumus un savas tālaika pārdomas atceras Ingrīda.

Ingrīdai un viņas vīram bija plāns A un plāns B. „Plāns A – ir tiešais trāpījums, un visas problēmas atkrīt. Plāns B – jārīkojas atkarībā no apstākļiem, iespējam un sirdsapziņas. Mēs palikām pie plāna B.”

24. februāra rītā vīrs pamodināja Ingrīdu un teica, ka jāsavāc mantas.

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" aprīļa numurā!

 

Līdzatkarības labirintos
Autore Evija Ozola
Konsulē Lauma Tīsa, sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe

Līdzatkarību ne vienmēr ir viegli identificēt, tai nereti slēpjoties aiz rūpju un mīlestības maskas. Tomēr ilgstošā laika posmā tā var būt pat postošāka par daudzām atkarībām, turklāt no līdzatkarības ne vienmēr izdodas atveseļoties.

Tas var būt partneris, kurš darba dienu vakaros un saviesīgos pasākumos pārmērīgi lieto alkoholu. Bērns, kurš bīstami aizrāvies ar datorspēlēm. Mamma, kura aizbildinās ar slimību, taču tā arī neatrod laiku, lai dotos pie ārsta. Līdzatkarībai ir dažādas sejas, un tieši tāpēc to nereti ir grūti atpazīt. Turklāt pat tad, ja sarkanie karogi jau plīvo acīmredzami, ne vienmēr no ierastajiem uzvedības modeļiem izdodas izkāpt ar pirmo mēģinājumu. Pētījumi liecina, ka līdzatkarība var radīt tikpat bīstamas sekas mūsu fiziskajai un mentālajai veselībai kā dažādas atkarības, tāpēc tās ārstēšanai ir svarīgi pievērst pienācīgu uzmanību, nekaunoties meklēt profesionālu palīdzību. Pretējā gadījumā, it kā rūpējoties par otru, patiesībā iznīcinām gan tuvo cilvēku, gan sevi pašu.

Izdzīvošanas mehānisms
Kā skaidro psiholoģe Lauma Tīsa, līdzatkarīgu attiecību modelis visbiežāk vērojams divu veidu scenārijos. Pirmkārt, tas var kļūt par izdzīvošanas mehānismu, kas palīdz sevi saglabāt, nonākot disfunkcionālās attiecībās. Tās var izveidoties gan tad, ja viens no attiecību dalībniekiem ir atkarīgs, piemēram, no alkohola, narkotikām vai azartspēlēm, gan tad, ja vienam no partneriem ir psihiski traucējumi vai smaga, hroniska saslimšana. Šādās attiecībās veselajam partnerim rodas tendence rūpēties par otru vairāk nekā par sevi un savām vajadzībām. Otrkārt, līdzatkarīgu attiecību modeli varam kā bērni pārņemt no saviem vecākiem. Visbiežāk tas notiek ģimenēs, kurās nav emocionālas tuvības, emocijām netiekot izpaustām, bet notušētām, par pārdzīvojumiem nerunājot un vecākiem nespējot atbildēt uz bērna emocionālajām vajadzībām. Līdzatkarības risks paaugstinās arī gadījumā, ja viens vai abi vecāki sirgst ar psihiskiem traucējumiem, atkarību vai nopietnām veselības problēmām, nespējot pienācīgi parūpēties ne tikai par atvasi, bet arī sevi. „Līdzatkarība ir veids, kā pielāgoties šiem destruktīvo attiecību modeļiem, lai tajās izdzīvotu, un spēt funkcionēt, saglabājot sevi,” teic psiholoģe.

Līdzatkarīgas attiecības var izveidoties gan starp pieaugušajiem, gan bērniem un vecākiem. Ja viens vai abi vecāki ir atkarīgie, cieš no psihiskiem traucējumiem vai nopietnām veselības problēmām, līdzatkarīgu attiecību modelis tiek pieņemts par normu un izmantots, veidojot partnerattiecības nākotnē.

Kā atpazīt līdzatkarīgas attiecības?
Riska faktori, kas var liecināt par tendenci veidot līdzatkarīgas attiecības, ir kādas atkarības klātbūtne ģimenē, kā arī emocionālas tuvības trūkums savstarpējā komunikācijā. Tāpat vēlams objektīvi izvērtēt savu uzvedību un ierastos rīcības modeļus. „Ļoti bieži viena no svarīgākajām līdzatkarības pazīmēm ir izteikta vēlme glābt otru, kas var izpausties dažādi. Ja dzīvesbiedrs ir atkarīgais, piemēram, alkoholiķis, iespējams, viņa partnere ir tā, kura regulāri piezvana uz dzīvesbiedra darbavietu un melo par sliktu pašsajūtu, kuras dēļ vīrs neierodas darbā. Tāpat, ja partneris alkohola reibumā ir neadekvāti, nepieņemami uzvedies, sieviete var izvēlēties par to nerunāt, izliekoties, ka šķietami nekas nav noticis, jo izjūt kaunu. Glābējas loma var izpausties arī kā melošana, nestāstot līdzcilvēkiem patiesību, piemēram, par patiesajiem apmēriem, kādos partneris lieto alkoholu. Ja tuvinieka atkarība realizējas citās jomās, glābšanas tendence izpaudīsies to konkrētajā kontekstā. Tā ietver melus, mānīšanos, līdz galam neteiktu patiesību, kā arī kontroli – līdzatkarīga sieviete var neļaut vai citādi censties ierobežot partneri apmeklēt, piemēram, kādu pasākumu, jo zina, ka vīrietis lietos pārāk daudz alkohola, radot nepatīkamas izjūtas un kaunu. Par sarkano signālu var uzskatīt arī pieņēmumu, ka tieši es esmu tā, kura var ietekmēt to, kā otrs jūtas un rīkojas. Tāpat līdzatkarība var izpausties kā neveselīgi pārspīlēta rūpēšanās. Tas nenozīmē, ka attiecībās neuztraucamies par otru, bet, ja es esmu gatava darīt visu, lai iepriecinātu un apmierinātu otra vajadzības, vēlmes vai iegribas, nerēķinoties ar sevi, iespējams, tā ir tendence būt līdzatkarīgās attiecībās. Vēl viena pazīme ir palikšana attiecībās pat tad, ja apzinos, ka partneris ir vardarbīgs un sāpina mani vai bērnus,” skaidro Lauma.

 

Man nekas nav pasniegts uz paplātes
Autore Solvita Velde

Viņa ir cīnītāja, kura sekojusi saviem sapņiem. Ļāvusi nelabvēļiem sevi novest no ceļa, tomēr galu galā noticējusi cilvēkiem, kuri augstu novērtējuši viņas darbu. Klusa, introverta, pat kautrīga, bet, uzkāpjot uz skatuves, Aminata Savadogo atklājas pilnībā. Aminata teic, ka, noklausoties viņas dziesmas, var uzzināt, kas notiek viņas dzīvē. Aminata savās dziesmās mums izkrata sirdi.
 

“Mans vislielākais atbalstītājs bērnībā bija vectēvs. Viņam patika, ka biju aktīva, patika mani sapņi, ambīcijas un brīvais gars. Viņam patika pat mani nedarbi. Vectēvs man nopirka pirmo sintezatoru, uz kura joprojām rakstu dziesmas. Tas ir neticami, ka sintezators vēl darbojas, jo vectēvs to nopirka lietotu. Viņš pārrakstīja manis rakstītos dzejoļus un dziesmiņas, jo uzskatīja, ka tos vajag saglabāt. Ļoti lepojās, kad uzvarēju konkursos. Atceros, ka piedalījos konkursā, kurā bija jāskaita dzejoļi, un ieguvu pirmo vietu pilsētā. Atbraucu mājās ar diplomu, un vectēvs teica, ka mana uzvara ir labākā dzimšanas dienas dāvana viņa mūžā. Šāds atbalsts droši vien arī radīja manas ambīcijas.”
 

- Kad pirmoreiz devies uz „Eirovīziju”, mūzikas žurnālists Uldis Rudaks rakstīja: „Reti jauno popmūzikas censoņu vidū novērojams tas, ka paškritika iet pa priekšu augstam pašnovērtējumam, kas mūsdienās tiek uzskatīts par svarīgāko īpašību cilvēkiem, kuri sāk veidot karjeru.” Joprojām esi tik paškritiska?
“Man vienmēr šķiet, ka var labāk. Cenšos piestrādāt pie katras detaļas, bet ne vienmēr sanāk. Bieži ir uzstāšanās, kuras nevaru skatīties atkārtoti, jo mani kaitina, ka neesmu nodziedājusi tā, kā biju iedomājusies, vai, nedod Dievs, nodziedājusi šķības notis, arī tā gadās. Tādās reizēs garastāvoklis ir sabojāts uz visu dienu. Kad man 2019. gadā bija albuma prezentācija skvērā pie operas, man nepatika, kā nodziedāju dziesmu „Pamet mani”, tāpēc uzreiz pēc prezentācijas aizgāju uz studiju un sāku trenēties, lai nebūtu nevienas šķības nots. Nākamajā uzstāšanās reizē man izdevās to nodziedāt tā, kā vajag. Bet es arī mācos uztvert visu vieglāk, jo man pašai jāsaprot, ka esmu tikai cilvēks.
 

- Tādiem cilvēkiem, kuri ir ļoti prasīgi pret sevi un citiem, ir grūti dzīvot.
“Zinu. Es agrāk domāju, ka man viss ir jāmāk, nākotnē jābūt labai sievai, labi jāizskatās, labi jādejo, labi jādzied, labi jāraksta, vajag vismaz divas izglītības, jāzina vismaz četras valodas. Es visu laiku sev to uzspiedu, mocīju sevi, jo nemitīgi likās, ka esmu sasniegusi par maz, vēl nav pietiekami, lai kādam es varētu patikt, lai kāds mani varētu mīlēt. Tas beidzās ar izdegšanu, kad man vairs neko negribējās. Tad sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Šobrīd es no šiem uzskatiem pamazām atbrīvojos.”
 

- Tu teici, ka uzskatīji – tev jārunā vismaz četrās valodās. Tu runā?
“Es runāju trīs valodās – latviešu, krievu un angļu. Vairākas reizes esmu mēģinājusi iemācīties franču valodu, bet man nesanāca.”
 

- Tā ir tava tēva dzimtā valoda?
“Jā. Mans tēvs zina piecas valodas, tāpēc man jau kopš bērnības bija tāds mērķis – zināt piecas valodas. Kad sapratu, ka piecas valodas iemācīties šobrīd nevaru, bet varbūt kādreiz varēšu, nospriedu, ka man jāzina vismaz četras valodas. Agrāk ļoti pārdzīvoju, ka neesmu varējusi iemācīties tik daudz valodu, cik zina mans tēvs.”
 

- Tavs tēvs piezvanīja, kad tev bija 11 gadu, un mamma aizveda tevi uz Vāciju, kur tu pavadīji trīs dienas tēva jaunajā ģimenē. Tas bija sen, bet ko tu atceries no šīm trim dienām?
“Mēs aizbraucām uz Vāciju, kad man bija 12 gadu. Sajūtas bija sarežģītas – no vienas puses, es ļoti sen gribēju satikt tēvu, un man bija liels prieks par šo tikšanos. No otras puses, manī bija milzīgs aizvainojums un neizpratne par to, kāpēc vispār ir tā sanācis, kāpēc viņš pazuda uz tik ilgu laiku, kāpēc nedeva ziņu.”

 

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" marta numurā!

 

 

 

UNA un viņas māsas
Autore Lauma Lūse-Kreicberga

Šis ir neticams, sirdi plosošs un brīnumains stāsts. Una Oļševska ir pirmais cilvēks Latvijā, kas izmantoja izmaiņas likumā un bez tiesas procesa atguva savu adopcijā mainīto vārdu un uzvārdu. Meklējot savu bērnunamā pazaudēto māsu, Una atklāja, ka viņai kopumā ir četras māsas. Par Unas ceļu un viņas neatlaidību, kad visas iespējas likuma robežās jau ir izsmeltas, tapusi režisores Ievas Ozoliņas dokumentālā filma „Mana māte – valsts”, kas jau martā nonāks pie skatītājiem, taču aizkadrā palicis viņas pašas skaudrais dzīvesstāsts.

Meklēja piecpadsmit gadu
Reiz bija maza meitenīte... pavisam maziņa, apmēram divus gadu veca. Viņai bija nedaudz vecāka māsiņa, kura mīlēja un rūpējās par savu jaunāko māsiņu. Viņas abas bija laimīgas, jo varēja kopā spēlēties, sarunāties, ēst un kopā pārdzīvot visas tā laika milzīgās pasaules raizes. (..) Tā varētu sākties kāda pasaka, bet abu māsiņu pasaule sagriezās kājām gaisā un viņas tika šķirtas ne tikai viena no otras, bet arī no apkārtējiem mīļajiem cilvēkiem,” šos vārdus Una pirms pāris gadiem ierakstīja feisbukā. Viņai pašai atmiņu par bērnunama laiku nav, un to, ka viņai ir māsa un ka tika mainīts vārds un dzimšanas dati, uzzināja vien divdesmit trīs gadu vecumā, jo vecmāmiņa – audžumammas mamma – nevēlējās nomirt ar vainas apziņu, paņemot šo noslēpumu līdzi aizsaulē, tāpēc pārkāpa, tā saukto „slepeno zvērestu”. Viņa lūdza apsolīt, ka Una atradīs māsu, taču pati šo satikšanos nepieredzēja. Šodien Una atzīst, ka ziņa par māsu bija šokējoša. Izrādījās, ka vecmāmiņa gribējusi, lai abas māsiņas tiktu adoptētas reizē, taču audžumamma nav piekritusi. „Kopš tā brīža zināju, ka apgriezīšu zemeslodi otrādi, bet es viņu atradīšu, lai ko man tas prasītu, klusībā cerot, ka māsiņa meklē arī mani. Un, kā izrādījās vēlāk, viņa mani meklēja, bet neatrada...” Zane savu dzīvesstāstu žurnālam „Una” uzticēja 2015. gadā. Cita starpā, atklāja arī to, ka viņai esot trīs pusmāsas un viena īstā māsa, par kurām neko nezinot, jo visām ir mainīti dati. „Domāju, ka ar jaunāko māsu ir kaut kas atgadījies, jo parasti adoptējot māsas nešķir. Vai nu viņa bija slima, vai arī jau mirusi,” domāja Zane.

Una un Zane bija šķirtas trīsdesmit sešus gadus. Piecpadsmit gadu viņas meklēja viena otru, bet satikās vien 2018. gada 26. janvārī. „Savulaik, kad dzīvoju Anglijā, katru reizi, braucot ar mašīnu uz Latviju, apstājos uzpildīt benzīnu vienā Nīderlandes pilsētiņā, kurā, kā vēlāk noskaidrojās, dzīvoja Zane. Turpat līdzās šosejai... Nu, kā tas var būt!?” iejautājas Una.

Filmā ir brīdis, kad māsa Unai dzimšanas dienā pasniedz trīsdesmit sešas dzimšanas dienas dāvanas. "Katra dāvana par katru pazaudēto gadu", atzīst Una, kuras dzīve metusi tik daudz kūleņu, ka brīžiem intervijā grūti tiem izsekot. Arī Zanes dzīve bijusi dažādu pārbaudījumu pilna, pēdējais no tiem piedzīvots pavisam nesen – gada sākumā ar kovidu nomira viņas trīs bērnu tētis, mīļotais vīrs Omārs. Jau daudzus gadus Zanes mājas ir Nīderlandē. Una pēdējos četrus gadus dzīvo Islandē. Mūsu saruna notiek zoom un ieilgst līdz naktij pēc Latvijas laika. Kādā brīdī Una pagriež datora ekrānu pret tumšo logu un saka, ka tepat tumsā ir okeāns, bet otrā pusē – kalni, un es domāšu par to, ka Islandes skaistums un skarbums ir kā Unas spoguļattēls. Tik ļoti viņas abas piestāv viena otrai.

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" marta numurā!

 

Sekss nav tikai sekss
Autore Evija Ozola

Konsultē:
Kristīne Balode, klīniskā psiholoģe, konsultante partnerattiecību un seksualitātes jautājumos
Vents Sīlis, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, filozofs un sociologs

Seksualitāte ir viena no vienkāršākajām un reizē sarežģītākajām mūsu personības šķautnēm. Nozīmīga vieta tajā atvēlēta arī kaislei. Taču to nav iespējams uzburt, vadoties pēc formulām. Un tomēr – būt iekārotai un iekārot savu partneri arī ilgstošās attiecībās nav neiespējamā misija. Arī tad, ja šķiet, ka otru pazīsti labāk nekā sevi pašu.

Cik nobriedusi ir tava seksualitāte?
Seksualitātei ir ciešs sakars ar personisko psiholoģisko un emocionālo attīstītību, pāreju no psiholoģiskās bērnības uz psiholoģisko briedumu. Diemžēl vai par laimi, šī pāreja parasti izpaužas kā pusmūža krīze jeb viduspāreja, kas ir ļoti sāpīgs process, jo piedzīvojam sava ego sabrukumu. Šī sabrukuma brīdī cilvēks ir gatavs mainīties, pievērsties savam autentiskajam kodolam. Notiekot iniciācijas procesam, cilvēks atmet savu bērnišķīgo, infantili egoistisko domāšanu un izveido pieaugušā patību. Tieši šeit mīt arī seksualitāte – kā daļa no nobriedušas personības. Līdz ar to katram no mums ir tāda seksualitāte, kāda atbilst brieduma stadijai un unikālajai personībai. Vieniem seksualitāte atspoguļo bērnišķīgu vēlmi pašapliecināties ar iespaidīgu seksuālu „performanci”, bet otriem tā ir pieaugusi tuvība, kur garīgais aspekts ir tikpat svarīgs kā ķermeniskais. Tiesa, lai gan nereti šķiet, ka seksualitāte un attiecības ir saistītas, patiesībā tā nav. Mums var būt lielisks sekss ar cilvēku, kurš pat neliekas pievilcīgs un tomēr vienlaikus ar kaut ko ļoti uzbudina. Seksualitāte šajā ziņā ir paradoksālāka, nekā par to pieņemts runāt. Erotisko emociju palete ietver ne tikai simpātijas un mīlestību, bet arī dusmas, riebumu, dažkārt pat bailes un trauksmi, kas izrādās ļoti kairinoša pieredze.

Formulas nestrādā
Spēju adekvāti runāt par seksualitāti bieži vien ietekmē kauns, kas izpaužas vairākos veidos. Pirmkārt, varam kaunēties par savu ķermeni. Taču, ja nespēsim pieņemt un izturēt, kā spogulī izskatāmies kailas, atbrīvoties otra cilvēka klātbūtnē būs ļoti grūti, pat neiespējami. Bet, ja vienīgais sekss, ko pieļausim, būs tumsā, tad laupīsim sev daudz skaistas vizuālas pieredzes – daļa no lieliska seksa ir vērot, kā notiekošais patīk otram. Arī ceļš uz orgasmu ir saistīts ar to, ka abi partneri grib viens otru šeit un tagad. Otrs kauna iemesls ir saistīts ar nespēju komunicēt par savām seksuālajām vēlmēm un vajadzībām. Bet, kā gūsi apmierinājumu, ja nedabūsi to seksu, ko gribi? Tiesa, šeit jāpatur prātā – ja partnerim reizēm patīk kas specifisks, tas nenozīmē, ka viņam tas patiks vienmēr. Seksualitāte ir radošs process, kas vienlaikus ir gan labā, gan sliktā ziņa. Ja kaut ko, kas mīlējoties ir nostrādājis vienreiz, padarīsim par formulu un izmantosim katrā tuvības reizē, tā pēc piektās reizes vairs nedarbosies. Tas, ka kāds spēj radīt uzbudinājumu, negarantē, ka šis pats cilvēks spēs to apmierināt. Te parādās lielā atšķirība. Cilvēks var vēlēties, lai viņu apjūsmo un iekāro tūkstoši, bet patiesībā nezina, ko ar to visu iesākt, jo, atslēdzot telefonu, paliek viens. Ar seksu, kas realitātē ir ļoti tāls no ilūzijas, ko ir mēģināts radīt.

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" marta numurā!

 

Divi (kilo)metri starp mums
Autore Lauma Lūse-Kreicberga

Konsultē: Andris Veselovskis, psihoterapeits

Martā aprit divi gadi, kopš vīruss attālināja mūs citu no cita par diviem metriem. Šodien bieži vien šis attālums mērāms jau kilometros.

Pandēmija izgaismoja sen pastāvošu problēmu – cilvēka vēlmi izteikt savu viedokli par katru cenu, centienus mainīt otra domas un neprasmi akceptēt otra izvēli, un parādīja to pavisam citā mērogā „vakseru” un „antivakseru” izskatā, lai gan daudzās ģimenēs un attiecībās ar līdzcilvēkiem tolerances un empātijas trūkums gruzdējis ilgstoši visdažādākajās izpausmēs, aizskarot otra vērtības, uzskatus, izvēles. Ko no visa tā varam mācīties?

Vai uzvarēs mīlestība?
„Mums visapkārt ik uz soļa ir visdažādākie viedokļi. Pieņemt atšķirīgo – tas ir treniņa jautājums,” norāda psihoterapeits Andris Veselovskis. Trīs, četru un piecu gadu vecumā vēl nemākam uzklausīt citādu viedokli, bet ar gadiem vairs neesam tik kategoriski. Vīrs un sieva var dzīvot kopā un balsot par dažādiem politiskajiem spēkiem. Ja viens grib braukt uz jūrmalu pastaigāties, bet otrs tenisu spēlēt, tad viņi viens otru nenogalina. „Pat tad, ja ģimenē ir pretēji viedokļi, mīlestībai būtu jāuzvar cīņasspars un agresivitāte,” domā psihoterapeits. Kad sieva sāk zāģēt un teikt tādas frāzes kā „tu atkal nedari”, „tu nekad nedari”, ir labi, ja vīrs spēj pateikt: „Stop, nepārspīlē, nomierinies, citādi abi iekarsīsim.” Ja abiem ir iemaņas palīdzēt vienam otram nesaasināt situāciju un nomierināties, ģimenē var izvairīties no daudziem konfliktiem. Ja par kādu jautājumu nav iespējams vienoties, tad šobrīd neturpinām, padomājam, varam parunāt rīt vai parīt. „Universālie likumi, kas darbojas: būt iekšēji mierīgam, turpināt ticēt sev un lieki neprovocēt,” iesaka psihoterapeits. „Līdzībās runājot, pandēmijas laikā ir svarīgi pieņemt, ka citi cilvēki šobrīd ir eksplozīvāki, taču viņi nav ienaidnieki, un arī mēs paši, iespējams, pārspīlējam. Jo sabiedrība ir trenētāka pieņemt dažādību, jo tā ir elastīgāka mainīt savu viedokli. Domas drīkst mainīties. Jo sabiedrība ir vairāk nobijusies un sastingusi, jo tā vairāk reaģē ar dusmām, domājot, ka „tikai man ir taisnība”. Arī es pats pirms diviem gadiem domāju citādi nekā šobrīd. Jo situācija ir ļoti mainīga.”

Vai dzīvnieks ir ieslodzīts?
„Tūkstošiem gadu skraidījām pa mežiem – viens bars dzenāja otru, un izdzīvoja tas, kurš mācēja ātrāk reaģēt, tāpēc bioloģiski esam ieprogrammēti uzbrukt un cīnīties, taču, attīstoties civilizācijai, esam iemācījušies sadzīvot cits ar citu, komunicēt un radīt, taču šī daļa ir vājāka,” norāda Andris Veselovskis, piebilstot, ka vislabāk to var redzēt krīzē, kad diskusijas par jebkuru jautājumu kļūst asākas. Ja konflikti bijuši iepriekš, krīze tos tikai pastiprina. „Kad ir stress, bailes, dusmas, automātiski pamostas aizsargreakcija uzbrukt ikvienam, kas nāk no svešā bara. Mūsu barā ir svītrainie, tātad pareizie. Ja kāds izskatās rūtains, sitam to nost. Ja sakausim sliktos, viss būs labi! Šobrīd publiskā telpa ir agresīva, un es ieteiktu neskatīties ziņas desmit reižu dienā, jo tas ietekmē psihisko veselību. Jo vairāk cilvēku nepiedalīsies kautiņos un neuzbruks citādi domājošajiem, jo sabiedrība mazāk šķelsies.

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" marta numurā!

 

Tālumā mani sauc
Autore Lauma Lūse-Kreicberga

Kalendārmānija, bezgala labestīga un visaptveroša, pamazām pārņem Latviju. Pērn romāns „Kalendārs mani sauc” saņēma Latvijas Literatūras gada balvu par labāko debiju un ierindojās pirktāko grāmatu topu virsotnēs. Šobrīd darbs tiek tulkots vairākās valodās, top izrāde, drīzumā sāksies filmas uzņemšana, Talsos tiek organizēta Kalendāra diena... Un būs arī izstāde. „Īstais vaininieks” – rakstnieks un dramaturgs Andris Kalnozols gan pavasarī laižas prom no Latvijas. Jo nākamais romāns viņu sauc.

- Jāņa Rozes grāmatnīca publicēja 2021. gada pirktāko grāmatu TOP 50 latviešu valodā, un „Kalendārs mani sauc” ierindojies pirmajā vietā. Vai pats esi sapratis grāmatas lielos panākumus?
“Jau rakstot nojautu, ka tas būs satricinājums. Nezināju gan, ka tas viss varētu tik ļoti satricināt mani pašu, ka atpazīstamība mani uztrauc un tik ļoti spēj ietekmēt. Likās, ka mani tas neskars, bet uzmanība man mēdz traucēt. Lai varētu strādāt, nācās sevi nedaudz izolēt un aizstāvēties no pārāk lielas uzmanības, dažbrīd nācās būt asākam, nepieejamākam, vēsākam, tādam, kāds es labprāt negribētu būt. Ja es pakļautos tam „kalendāra” slavas pieprasījumam, visticamāk, pagājušajā gadā neko nebūtu paveicis. Nācās daudzas sadarbības atteikt, arī daudzas intervijas. Tikai tagad pēc ilgāka laika piekritu, jo likās, ka jāpasaka paldies un jāsniedz gada atskaite, jo pats dodos prom, lai strādātu pie nākamā darba. Izdomāju, ka man jāaizceļo ārpus Latvijas, lai es arī fiziski būtu nesasniedzams.”

- Tātad pārbaudi ar slavu...
“...esmu izturējis publiskajā vidē. Ieturējis savu nostāju. Bet emocionāli esmu pārsteigts, ka mani tā varējusi izsist no sliedēm, ka varu saskumt vai sadusmoties par pārāk biežu manis bikstīšanu. Domāju, ka esmu cietāks. Bet neesmu. Varbūt tā nav slikta zīme.”

- Esi teicis, ka grāmatu izjūti kā savas dzīves lielo pagriezienu. Pastāsti, kādas ir lielākās atšķirības, ja salīdzini dzīvi pirms „kalendārlaika”!
“Nesen tieši par to domāju... Paradoksāli, bet pēc pagrieziena es spēju pieņemt to Andri, kas bija pirms pagrieziena, un saprast, ka tas ir viens un tas pats Andris, tikai pagriezies beidzot. Diezgan daudzus gadus turējos pie paša uzlikta uzstādījuma neiet pasūtījumu pavadā. Tas prasīja milzu spēku. Jā, baroja arī negatīvas emocijas, tādas kā aizvainojumu, ka mani nepamana.”

- Bet tavi darbi teātrī ir pat saņēmuši apbalvojumus.
“Likās, ka nepietiekami, un reizēm izrādes vispār noignorēja... Uz tām nāca skatītāji un kultūras cilvēki, kuru viedokli augstu vērtēju, bet no kritikas puses – pilnīgs klusums. Ne labi, ne slikti, vienkārši nekā. Tā, piemēram, bija ar izrādi „Benzīnvīrs”. Vienai izrādei piedzīvot četras sezonas neatkarīgajā teātrī („Dirty Deal Teatro” – aut.) ir daudz. Turklāt to beidza izrādīt tikai tāpēc, ka aktieris, kas spēlēja galveno varoni, aizgāja mūžībā. Vienīgi Pauls Bankovskis par izrādi uzrakstīja, lai gan nebija teātra kritiķis. Tāpēc manī visu laiku bija dusmiņas. „Kalendārs” mani no tām ir atbrīvojis, varu beidzot par to brīvi runāt un atzīt, ka biju aizvainotais Andris, kas cīnījās šaurajās ieliņās, kāvās ar kāri pēc stabilitātes, tajā pašā laikā izvēloties neņemt pasūtījuma darbus un dzīvojot diezgan askētiskos apstākļos. Viņš nav ne sliktāks, ne labāks par to Andri, kas pagriezās... un ir ne vien piedevis tai šaurībai un apstākļiem un kritiķiem, kas ignorēja, bet uzskata, ka tas bija labi, jo ir audzinājis. Bez tā visa, iespējams, pagrieziens nemaz nebūtu noticis. “

Vairāk lasiet žurnāla "UNA" marta numurā!