Par pasauli, ko tikai nojaušam!

Katru otro nedēļu aizraujoši stāsti par tēmām, kas jau sen jūs interesē! Intervijas ar cilvēkiem, kuri redz, domā, jūt un nojauš citādi. Neparasti dzīvesstāsti un pieredze. Neizskaidrojamas parādības un dzīves formulas meklējumi. Garīgo līderu dzīve un darbi. Ceļvedis neizskaidrojamajā. To visu atradīsi žurnālā "Citādā Pasaule"! "Citādā Pasaule" neaizmirst arī par zvaigžņu solījumiem tieši jums gan divnedēļu astroloģiskajā prognozē, gan Mēness kalendārā katrai dienai.

Kas ir "citāds"? Katram noteikti ir sava versija. Latviešu valodas zinātāji gan lūdz nejaukt vārdus “savāds” un “citāds”, jo tas nav viens un tas pats. “Savāds” nozīmē – dīvains, jocīgs, bet “citāds” – atšķirīgs. Un tieši par atšķirīgo žurnāls Citādā Pasaule stāsta katru otro trešdienu. Citāds ir cilvēks, kurš tējas zāles savāc pats, nevis nopērk aptiekā, citāds ir tas, kurš peldas visu gadu, citāds ir sniegs maijā vai uzziedējis jasmīns novembrī. Laikā, kad cilvēki meklē atbildes un formulu “kā dzīvot labāk”, mēs cenšamies, lai žurnāla lappusēs jūs to atrastu.

Rita Riekstiņa, žurnāla "Citādā Pasaule" galvenā redaktore
ABONĒ: CITĀDĀ PASAULE
Seko līdzi žurnāla "Citādā Pasaule" jaunumiem arī Facebook lapā!

 

Lasi fragmentus no iepriekšējo žurnālu numuriem!

Spēja pareģot citu likteni - Dieva dāvana vai sods?
Autore: Annija Bērziņa

Ir versija, ka gaišredzība, tāpat kā citas pārdabiskās spējas, cilvēkam dotas, lai kompensētu kādus fiziskos defektus. Tas ir strīdīgs viedoklis, lai gan daudziem slaveniem gaišreģiem piemituši tie vai citi trūkumi. Kā zināms, Vanga bērnībā zaudēja acu gaismu un pēc tam atklājās viņas neparastās spējas. Bet pazīstamā pareģe Marija Lenormāna piedzima vārgulīga, ar redzamām pataloģijām: šķībiem pleciņiem, viena kājiņa īsāka par otru. Klausot ārstu un paziņu ieteikumam, vecāki mazulīti atdeva klosterī mūķeņu gādībā. Marijas spējas un redzība atklājās agri.

Lenormāna tik bieži un, galvenais, tik precīzi paredzēja traģiskos notikumus, ka viņu sāka dēvēt par Melno Mariju. Par laimi, viņa nākotni redzēja ne tikai melnās krāsās. Kādai atraitnei ar diviem bērniem viņa teica, ka tās rokās reiz nonāks visas valsts liktenis. Tolaik nevienam nezināmā Žozefīne bija iemaldījusies Lenormānas salonā kopā ar draudzeni un jau gatavojās doties projām, kad Marija viņu aizturēja: „Pagaidiet! Jūs kļūsiet par Francijas pirmo sievieti.” Pārsteigtā Žozefīne apstājās un ieklausījās: „Jūs iemīlēsiet cilvēku, kurš jūs padarīs par imperatori, bet pēc tam nodos.”

 

Pasaule – mūsu duālās apziņas spogulis
Saruna ar Jāni Matvejevu
Autore: Valija Beluza

 Vispirms gan ir stress, ķermenī sāk veidoties kortizols (steroīdu hormons). Apzināti sevi trenējot, mēs kļūsim stresa noturīgāki. No astotās līdz desmitajai minūtei pazūd sāpes un domas. Prāts saprot, ka tiks izslēgts, un padodas. Notiek jaudīga transformācija, aktivizējas vielmaiņa, un mainās cilvēka sejas vaibsti un acis. Beigās mēs saņemam balviņu – par labsajūtas hormoniem dēvētos endorfīnus. Iedomājies sīpolu, kam ir daudz slāņu. Nagliņas šos slāņus – emocijas, enerģētiskos blokus, neatrisinātas bērnības traumas – citu pēc cita noloba.  Cilvēks, kurš ir atbrīvojies no liekā, vairs nav kā uzvilkta atspere, viņam gribas paklaigāt, dejot, izraudāties vai izsmieties. Smiekli, piemēram, liecina, ka nāk ārā apslēptās bailes.

Daudziem jauniešiem patīk datorā spēlēt spēlītes, iejusties dažādos personāžos, apgreidot sevi ar ieročiem un bruņām, bet viņi nesaprot, ka pati krutākā spēle ir dzīve. Nevajag neko izdomāt, viss nāk no dvēseles, kur rodama pilnīgi visa informācija. Prāts ir fantastisks instruments, bet brīžiem tas mums traucē. Kad prāts sinhronizējas ar dvēseli, abi ir priecīgi, un cilvēks rīkojas pareizi.  Dzīvei kā upei ir jāļauj tecēt. Ja pieaugušie bērnu ierobežo, viņi šo upi sašaurina. Vecāki no savām atvasēm daudz ko var iemācīties, jo piedzimstot mazulis ir pilnībā brīva būtne.

Ne visi cilvēki apzinās, ka mums ir dota izvēle. Mākslas galerijā, varam pieiet pie gleznas un lamāties, cik tā neglīta. Bet kāpēc gan gleznai veltīt enerģiju, kas mūs pārvirza uz negatīvām dzīves līnijām? Labāk paiet tālāk un apbrīnot to gleznu, kas patīk.

 

Ja tava reliģija ir mīlestība, tu jau esi brīvs.
Intervija ar festivāla Būtība organizatoru Asti

Autore: Rita Riekstiņa

Tas noteikti ir par iekšējo brīvību. Tas, kas atšķirās mūsu pasākumos, ir tas, ka tur nav tāda dziļuma. Nav tāds, ka tuliņ meditēsim, celsim ārā blokus un attīstīsimies un apgaismosimies. Viss ir izveidots tā, lai cilvēks atnāk tāds, kāds viņš atnāk un aiziet projām citādāks, vienkārši esot tajā telpā. Esot šajā telpā viņš to brīvību sevī arī piedzīvo un, cerams, ka mazliet arī transformējās. Mazliet aizdomājās par sevi, par to, kas es esmu. Par to, ka: “kā tā sanāk, ka viss, ko es darīju ir priecājos un biju kopā ar citiem cilvēkiem, dejoju, pavadīju laiku un jūtos savādāk. Kāpēc es jūtos savādāk? Klusāks, mierīgāks, pieņemošāks.

Ir jau aizmirsts cik daudz darba ir padarīts, lai tiktu no tā vaļā. Ja es attītu un atcerētos tos stavokļus un to cīņu. Bet zini, kas ir pats sarežģītķais - pirmkārt tu nemaz nezini, kur tu esi un kas tu esi. Kādam tas Tev ir jāparāda, kur tu esi, jo tev jau pašam škiet, ka tā kā ir, tā ir norāli, ka viss ir kārtībā. Un vai tad var būt savādāk? Tev nav ne mazākā nojausma, ka tev sociums, mamma, tētis, reliģija politika, valsts struktūra ir uzlikuši virsū tādu kā vāku. Un tikai tad, kad to pamazāmsāc šķetināt, tad ieraugi vai tas vispār ir tavs.

Izaicinājumi un grūtības cik es redzu, ir tikai manī. Ja man ir kaut kas, kaut kur aizķēries, tad tas ir manī aizķēris kaut kas. Tas nav viņā aizķēris kaut kas. Tad tā ir mana uztvere par notiekošo situāciju, kura ir mana sitācija un man ir jāstrādā ar sevi. Tā prakse agrāk parasīja 3 vai 5 dienas, tad tagad tā paņem vienu dienu vai pat mazāk, kamēr es atrodu to ceļu atpakaļ pie sevis. Skaidrs ir tas, ka tas esmu es, tā ir mana uztvere, tas ir par mani.

 

Nevajag gultā draudzēties ar slimību
Intervija ar dziednieci Ingu Dāboliņu
Autors: Romāns Koļeda

Neko daudz uz savu galvu cilvēks nevar mainīt, jo mēs visi tiekam no augšas vēroti. Katram no mums ir dots savs dzīves uzdevums, taču augstākie spēki to ar pirkstu priekšā nenorāda, jo vēlas, lai mēs paši atrodam. Viņi dod tikai mājienus dažādu situāciju veidā kā, piemēram, mani pagriežot medicīnas virzienā un vēlāk aizvedot pa līkločiem līdz dziedniecībai.

Dvēsele ir nemirstīga. Kamēr cilvēks visu, kas viņam uz Zemes jāizdara, nepaveiks, turpinās dzīvot cilvēka ķermenī. Man arī gadās dažādas ķibeles, bet, ja vēlos pacelties augstāk, tās visas jāatrisina.

Nereti var redzēt, ka meitiņa līdzīga savai vecmāmiņai... Gars arvien atgriežas lejā, tikai mētelītis tiek pamainīts. Pēc cilvēka nāves viņa gars augšā it kā sniedz atskaiti par visu, ko darījis, un, ja viss ir paveikts godam, viņš kļūst par sargeņģeli. Pretējā gadījumā viņš tiek sūtīts atpakaļ.

Teikšu kā mediķis: mikroskopā redzams, ka jebkuras slimības izraisītāji kustas, tātad – ir dzīvi, savukārt viss dzīvais ir dzirdīgs. Savulaik bija daudz gripas slimnieku, un tad ieteicu katram vairākas reizes dienā no visas savas būtības atkārtot: “”Lūdzu, slimība, ej prom, tagad nav laika ar tevi noņemties! Man ir jāstrādā, jāmācās, jāveic citi pienākumi.” Un sakāmais šādās reizēs jānoslēdz ar apgalvojumu: “Es esmu vesels!”  Katrai slimībai ir savs vārdojums, kas caur ūdeni veseļo cilvēka šūnas.

 

Kad izjūk debesīs slēgtās savienības
Autore: Elīna Priede

Neatkarīgi no situācijām, kas rada tevī drūmas sajūtas un skumjas, tu vari otram nosūtīt mīlošu un dziedējošu enerģiju, it īpaši, ja tev otru ir grūti atlaist. Lai to izdarītu, iztēlojies sevī ieplūstam skaistu rozā gaismu caur vainaga čakru (avotiņa rajonā) līdz sirds čakrai. Ieraugi, kā gaisma kļūst spožāka, spēcīgāka un savā ceļā mīkstina jebkādas sāpes vai problēmas, kuras šķietami aiztur tevi no virzības uz priekšu. Vērojot gaismu, turpini arī lūgt Dievišķo, lai tas palīdzētu atrisināt visas situācijas ar mīlestību un vieglumu.

Var šķist grūti to izdarīt, bet neatkarīgi no tā, kādu iemeslu dēļ attiecības beidzas, zini, ka tas nav nekas personisks ― tā nav neviena vaina, vienkārši ir tā kā ir. Katram ir savs ceļojums un savs process, tādēļ attiecību beigām reti ir sakars ar tevi personīgi. Tas ir vairāk saistīts ar to, kurā vietā jūs katrs kā indivīds atrodaties savā ceļojuma procesā. Īpaši, kas attiecas uz dvēseļu radinieku attiecībām, jūs abi vienkārši darat labāko, ko varat ar to, ko zināt. Ja paturēsi to prātā, tas palīdzēs tev rast dziedināšanu un piedošanu jebkādās sāpēsun pārdzīvojumos, ar kādiem saskaries. Ja tev ar to ir grūtības, lūdz skaidrību un norādījumus par to, kā virzīties uz priekšu un varbūt pat meditē par to, kā tavs partneris varētu justies, tādējādi varētu iemantot līdzjūtību un izpratni.

 

Dvīņu liesmas. Pārpasaulīga mīlestības pieredze.
Jauna rubrika “Attiecības”
Autore: Elīna Priede

Dvīņu liesma jeb Dvēseles dvīnis ir cilvēks, ar kuru ir ļoti spēcīga saikne ne tikai ar fiziskā un emocionālā līmenī, bet arī garīgajā vai dvēseliskajā līmenī. Mūsu Dvīņu liesmas ir mūsu draugi, mīļotie un skolotāji. Viņi ir iņ priekš mūsu jaņ, saules mūsu mēnešiem, un gaisma mūsu tumšajai pusei. Dvīņu liesmas ir arī mūsu spoguļi, jo tie atspoguļo visas mūsu slēptās bailes un ēnas, un arī mūsu katra patieso iekšējo skaistumu un spēku. Pavisam īsumā - Dvīņu liesmas atver mums durvis uz milzīgu emocionālo, psiholoģisko un garīgo izaugsmi.

Pavisam vienkāršā valodā runājot, Dvīņu liesmu attiecību mērķis ir palīdzēt mums nomest ego ādu, saskatīt un sadziedēt mūsu ievainoto sirdi, un pārtapt atmodušās būtnēs.  Dvīņu liesmas ir dievišķa līdzsvara, harmonijas un beznosacījumu mīlestības izpausme. Katram Dvīņu liesmu pārim būs augstāks mērķis, ko sasniegt kopā, un tas var ietvert visu, sākot no apzinātas bērnu audzināšanas, līdz kļūšanai par dzīviem miera iemiesojumiem un daudzu cilvēku dzīves skolotājiem. Pretēji plaši izplatītam uzskatam, Dvīņu liesmas nepadara viens otru pilnīgus - tas ir tāpēc, ka pati Dvēsele jau ir pilnīga. Tā vietā, šādas attiecības pastāv tāpēc, lai katalizētu dvēseles briedumu un apziņas paplašināšanos.

 

Būt drosmīgam mērojot ceļu pie sevis
Autore: Annija Bērziņa

Lai garīgās izaugsmes process cilvēku nesagrautu, vislabākais, ko darīt, ir – doties brīvprātīgā

ceļojumā pašam pie sevis, savas dvēseles dziļumos. Tā galvenais mērķis ir pašam sevi iepazīt, iemīlēt un atklāt savu personību. Cilvēki iepriekšējās sistēmas uzskatu ietekmē bieži kautrējas izteikt savas domas un atklāt citiem savus pārdzīvojumus. Viņi vienkārši baidās izrādīties «nepareizi», tikt izsmieti un noniecināti. Bieži gadās, ka sabiedrība tā zaudē lieliskas un pat ģeniālas idejas un arī personības.

Ir četras emocijas, ko cilvēks saņem mantojumā jau no dzimšanas. Tās ir: bailes, dusmas, skumjas un prieks. Līdzās šīm iedzimtajām, neanalizējamajām emocijām pastāv arī iegūtās bailes, dusmas, skumjas un prieks. Tām ir savi cēloņi, un tos gan ir vēlams noteikt, lai iegūtās emocijas nesāktu valdīt pār cilvēku. Piemēram, visos gadījumos, kad kontaktēšanās ar kādu cilvēku (visbiežāk tas notiek tuvu ģimenes cilvēku starpā) jums sagādā dusmas, ir svarīgi apzināties, ka dusmas uz otru ir jūsu pašu emociju atspoguļojums. Dusmas ir jūsos, nevis sarunu partnerī, lai gan pierastais skatījums liek cilvēkiem ekstrapolēt savas emocijas citos ļaudīs. Līdzīgi ir ar bailēm – priekšnieks nav bīstams, bailes no viņa slēpjas jūsos. Tiklīdz mēs aptveram šo emociju īsto atrašanās vietu, mēs iegūstam iespēju tikt ar tām galā.

 

Izgulies, nekreņķējies, smaidi – būsi vesels!
Autors: Romāns Koļeda

Latvijas medicīnas dzīvā leģenda, gastroenterologs Anatolijs Danilāns iesaka pārlieku daudz nedomāt par slimībām, jo bieži vien velns nav tik melns, cik cilvēks pats to mālē.

“Vispār civilizētās valstīs, tostarp Latvijā, cilvēka vidējais mūžs kļūst ilgāks. Protams, var gadīties visādas nelaimes, bet tas nav rādītājs. Ir vēl kāda laika gaitas iezīme: cilvēki kļūst garāki, starp citu, jaunie latvieši šajā ziņā atrodas otrajā vietā pasaulē. Arī šis ir progress, gluži tāpat kā mūsu brīvība un iespēja atklāti stāstīt asas anekdotes par savu valdību. Tas pagarina mūžu, jo labs noskaņojums ir viens no faktoriem. Ģenētiskais materiāls pārsimts gados ir mainījies, apkārt staigā priecīgas, veselīgas meitenes. Es jau smejos, ka nekas vecos laikus nepadara tik labus kā slikta atmiņa. Jaunieši auditorijā profesora priekšā neceļas kājās un nepaklanās, toties viņi ir daudz attīstītāki, salīdzinot ar mūsu paaudzi attiecīgajā vecumā. Nepiekrītu kolēģiem, kuri saka, ka tagad studenti kļuvuši slinkāki. Mums aug laba mediķu maiņa.”

“Patiesībā mediķi nav nekādi ciniķi, tas ir mīts. Parunāt par plikām meitenēm jau nav cinisms, galu galā, kāpēc ne – darbā mēs taču strādājam ar miesu. Glīts ķermenis ir kaut kas jauks un labs.”

“Tiesa, dažreiz tas ķermenis ir diezgan slims, un pacientam līdzi just vajag, bet būtu pavisam aplami, ja ārsts mirst nost kopā ar savu slimnieku. Pārdzīvojums ir, bet normālas robežas arī jāievēro.”

“Ar retiem izņēmumiem pavisam noteikti veselīga ir fiziskā aktivitāte, kuras laikā rodas vielas, kas mūs pašārstē. Nav svarīgi, kā sporto, galvenais – lai pašam patīk. Kaut vai boksējies! Pat ārsti reizēm saka: “Nepārslogo sevi, paguli gultiņā. Rekomendēšu vienu mēnesi neiziet no mājas un mierīgi paskatīties televizoru.” Tas ir vissliktākais. Līdz ledusskapim jau cilvēks tiks… Dzīves kvalitātei svarīga ir arī pareiza domāšana. Nevajag sevi padarīt par lutināmu, bet gan dot veselīgu slodzi.”

 

Debesu konfigurācijas projicējas uz visiem
Autore: Valija Beluza

Līga Šīrona zem sava profila feisbukā parakstījusi Cockroarch Whispeper, kas latviski nozīmē - tarakānu vārdotājs. “Tie gan domāti tarakāni, kas mūsu galvās,” teic astropsiholoģe, astroloģijas skolas Chronosskola vadītāja. Viņa studējusi arī psiholoģiju, sistēmiskos sakārtojumus pēc Helingera metodes un gūtās zināšanas integrējusi feisbuka privātā grupā “Dvēseles prakse”, kam ir vairāk kā 11 tūkstoši sekotāju.

- Daudzu prāti šobrīd satraukti, bet daļa sabiedrības uzskata, ka jāsaglabā miers sevī, tad arī karu pasaulē nebūs. Taču, kā liecina vēsture, bez karošanas cilvēce iztikusi vien simt trīsdesmit gadu. 

“Tāpat kā fiziskajā plānā periodiski notiek zemestrīces un vulkānu izvirdumi, arī cilvēku veidojumi - varas, valstis, likumi un robežas piedzīvo tektonisku pārbīžu posmus, katastrofas. Karš Ukrainā emocionāli skar krietni personīgāk, vairāk uztraucamies par savu zemi, ģimeni, dzīvību, jo kaimiņvalsts Krievija apdraud arī mūs.
Esam iemācījušies ar to sadzīvot, bet zemapziņā diezgan pamatīgi sēž iekšējie cenzori  – mēģinājumi agresorus nekaitināt. Lai gan tiek apgalvots, ka tiksim aizsargāti, saprotam – politika mainās, un kara laikā visi melo. Uzskatam, ka uz pasauli mēs, kā nācija, nevaram paļauties, īpaši kara pirmajās dienās, ir savs pamatojums gadsimtiem garajā vēsturē.

Ja katrs no astoņiem miljardiem indivīdu izlemtu nepiedalīties karos, miers pasaulē iestātos automātiski. Bet mēs neesam vienādi, vēlme agresīvi pierādīt savu taisnību, uzvarēt ir daļa no cilvēka dabas. Ēnas puse, ko psihoterapija pieraksta psihes tumšajai daļai.

Tiem, kuri sludina: būšu mierīgs, par karu nedomāšu, līdz ar to vairošu  mieru pasaulē, ir taisnība, kamēr nav spiediena šo melno daļu - izdzīvošanas instinktos bāzēto iekšējo agresiju, cīņas sparu ignorēt. Jebkurš spiediens potenciāli ir bumba ar laika degli.

Šajā situācijā bīstamākā pozīcija ir palikt neitrālam, teikt – es nepiedalos. Tad jau tu pilnasinīgi nepiedalies savā un savas valsts dzīvē! Kāds no mūsu dižgariem savulaik teicis, ka visbīstamākie ir remdenie. Jo viņi baidās just.

Miera vairošana pēc ir ārkārtīgi būtiska lieta tieši tagad, kad piedzīvojam ļoti spēcīgi izteikto Zivju laiku. Astroloģiski šis īpašais posms ir aptuveni reizi simt sešdesmit gados, esam zodiaku noslēdzošajā Zivju zīmē, kuras galvenā vērtība ir ticība, cerība un mīlestība, un atbildība par lielajiem dvēseles procesiem, spēju pieņemt pasaulē notiekošo. Ja vienkāršoti un naivi jāraksturo Zivju cīņa par mieru, izskatās, ka viņas sēž upes krastā, kalnā vai savā mājā uz paklājiņa un meditē. Neviens nespēs izmērīt, pierādīt, kā un vai tas maina situāciju pasaulē.”

 

Visums olā
Autore: Anda Kaļinka

Saskaņā ar seno tautu kosmoloģiskajiem priekšstatiem, pasaule radusies no Kosmiskās olas. Tās  čaumala ir pasaules telpiskās robežas, bet iekšienē esošais embrijs – neizsīkstošā dzīves potenciāla, pašatjaunošanās un kustības simbols.

Pasaules izšķilšanās
Ola – dzīvības simbols. Tā ietver visa dzīvā rašanās noslēpumu: kā no bezdvēseliskas matērijas rodas dzīva būtne. Ola iemieso dzīves noslēpumu, dzīvības iedīgļus, potenciālo iespējamību. Noslēpumainā augšana noris noslēgtās čaulas iekšienē, – un tas, kas liekas neesošs, neredzams, aktīvi attīstās un dzīvo, tādēļ ola ir nemirstības simbols.

Kosmiskā ola – viens no pirmajiem reliģiskajiem simboliem. Dzīvību radošās sfēras iekšienē ietverts viss, kas jelkad tiks radīts. Iekļaujot sevī visu esošo, ola ietver sevī dzīves un kustības iedīgļus, kaut arī tai nepiemīt neviena no šīm kvalitātēm. Pati tā simbolizē haosu, kas ietver sevī visu lietu sēklas, kas paliek neauglīgas tik ilgi, kamēr Radītājs tās neapaugļo ar savu elpu, tādējādi atbrīvojot no inertās matērijas gūsta. Haoss – pasaules sākotnējais pamats, no kura radās debesis un zeme, kalni, upes, ezeri, jūras un okeāni, uguns un visi citi matēriju veidojošie elementi, kas izpaužas kā atsevišķas daļas, kaut savā būtībā ir viens veselums. Šī kosmosa ola ir kā sfēra, kas aptver Zemi, un tā ietver sevī harmonisku pasaules arhitektūru. Debesjums – tā ir čaula, ūdens – baltums, uguns – dzeltenums.

Kad Kosmiskā ola pārplīst, no tās izšķiļas kāda radība, dievišķa būtne, kas iemieso antropomorfu dzīvību radošu spēku, demiurgu jeb Visvareno Dzīvo, kā to dēvē Kabalā. Radot pasauli, Kosmiskā ola (reizēm čūskas atnesta, bet visbiežāk gigantiska putna atlikta okeānā) pārplīst un piešķir formu haosam: tās pusītes veido zemi un debesis, – rodas dzīve visās tās formās, dabiskajās un pārdabiskajās.

Par pasaules rašanos no pirmolas vēstī polinēziešu, japāņu, peruāņu, indiešu, somu, ķīniešu, slāvu un citu tautu mīti. Arī daudzi mītiskie un reliģiskie varoņi piedzima ne no mātes miesām, bet izšķīlās no olas. Indijas, Ēģiptes, Ķīnas un Grieķijas simbolismā

Dievišķais embrijs
Kosmiskā ola bieži attēlota kā mirdzoši zeltīta, simbolizējot Sauli, reizēm tai raksturīgi arī citi Saules atribūti. Visas pasaules folklorā ola – laba zīme, kas simbolizē veiksmi, bagātību un veselību. Ēģiptē ola bija kosmiskā un cilvēciskā, debesu un zemes atdzimšana. Saules dievs Ra izšķīlās no Kosmiskās olas, ko izdēja Diženais Gogotuns. „Tā aug, un es augu; tā dzīvo, un es dzīvoju,” viņš sacīja. Daudzu tautu pasaku varoņu – burvju vai briesmoņu – spēks ietverts olā, un kolīdz varonis tajā patvērās, ļaundaris tūlīt gāja bojā.

Turpretim pūķis Knefs radīja Kosmisko olu no mutes. Šī ola simbolizē Logosu, dievišķo likumu. Mitoloģiskais putns fēnikss iet bojā ugunī, bet atkal atdzimst no paša olas. Ola, kas peld virs mūmijas, nozīmē cerību uz aizkapa dzīvi. Līdzīgas nozīmes sengrieķu mitoloģijā piedēvētas spārnotam diskam un vabolei skarabejam, kas veļ savu bumbiņu.

 

Zaļā ceļa gājēja piezīmes
Slotas un maisiņi – ne tikai pasaku raganām
Autore: Iveta Eglīte

Katrs "Zaļā ceļa gājējs" zina, ka savu mērķu realizēšanai bieži vien talkā var nākt gan dažādi maisiņi un spilventiņi, kas iedarbosies uz zemapziņu pat miegā, gan slota, kas šoreiz kalpos ne grīdas, bet enerģijas tīrīšanai. Galvenais – ticēt savai sirdiaj un intuīcijai, lai izvēlētos pareizos augus un kristālus, kuri palīdzēs mērķa sasniegšanai.

Maģiskie maisiņi tiek pildīti ar dažādiem priekšmetiem, kas izvēlēti atbilstoši asociācijām, un tie tiek izmantoti visdažādākajiem mērķiem. Šādu maisiņu varat piekārt virs durvīm, ielikt mašīnas cimdu nodalījumā, atvilktnēs, somās, virs gultas – ļaujiet vaļu iztēlei! Šo vienkāršo ieteikumu aizsargmaisiņa pagatavošanai varat to izmantot arī citie mērķiem paredzētu maisiņu darināšanai.

Aizsargmaisinš
Šādu maisiņu parasti kar virs ārdurvīm. Jums būs nepieciešami divi sarkana vai melna auduma gabaliņi 8 × 12 cm, diegi audumam piemērotā krāsā, adata un spraužamadatas, gludeklis, sarkans pavediens vai šaura lenta 30 cm garumā, sniega obsidiāns, pa tējkarotei ķimeņu un vērmeļu, kā arī šķipsniņa sāls.

1. Vienu no auduma gabaliņa īsajām malām salieciet puscentimetru ar iekšpusi uz āru, nogludiniet un sašujiet. Izdariet to pašu ar otru auduma gabalu.
2. Salieciet auduma gabalus kopā ar labo pusi tā, lai to malas sakristu. (Abu gabalu salocītajai malai jābūt augšpusē.) Sastipriniet tos ar spraužamadatām.
3. Sašujiet audumu no trim pusēm, atstājot tikai vienu malu un izgrieziet uz labo pusi.
4. Salokiet sarkano pavedienu vai lentu uz pusēm. Ar pāris šuvēm piešujiet to pie vienas no maisiņa sānu vīlēm.
5. Ielieciet sniega obsidiānu un garšaugus maisiņā.
6. Cieši sasieniet maisiņu ar auklu vai lentu un pakariet to uz nagliņas virs durvīm.

Ja vēlaties papildināt maisiņa enerģiju ar vēl kādu citu, varat jebkurā mirklī to atvērt un pievienot visu, kas jums nepieciešams.

 

Tīru cilvēku nenolādēsi
Autors: Romāns Koļeda

Dzīvojot apzināti un aptverot, ka ikviens no mums saistīts ar Dievu, viņa likumiem, iespējams sevi pasargāt no ļauniem cilvēkiem un ārdošām enerģijām – tā uzskata dziedniece Gaida Lākute.

Gaida spēj palīdzēt tiem, kuri nokļuvuši nelaimē, jo vienmēr zinājusi, ka pati ir instruments to spēku rokās, kas atbild par dzīves scenāriju. Viņa ir pārliecinājusies, ka cilvēks var atrast veiksmīgāko savas esības versiju, jo likteņa pavērsienos vienlaicīgi pastāv vairāki varianti. Mēs paši izvēlamies to, kas notiek šeit un tagad. “Vienmēr var rast izeju no ikvienas situācijas. Pat sapnī iespējams atgriezties un visu labot, jo cilvēkam jāuzvar sevi,” saka dziedniece.    

- Katrs dziednieks izprot cilvēka uzbūvi un sevi dažādos līmeņos – no materiālā līdz smalkajiem ķermeņiem. Kā tu redzi sevi un citus?
“Vispirms vēlos pateikt, ka esmu ļoti pateicīga par iespēju veikt darbu, kas man ļauj piedalīties brīnumā. Dziedināšanas procesā varu satikt daudz svešu cilvēku, kuri vēršas pie manis pēc palīdzības, uzticas, un ikviens no viņiem ir kā atsevišķa planēta kopējā Visumā. Kopš sevi atceros, esmu bijusi citāda – bērns, kurš skaidri apzinās, ka ir Kāds ar lielo burtu, un viņš redz visu, ko domāju un daru. Tiklīdz prātā ienāca nelaba doma, izjutu šausmīgu kaunu, tādēļ ātri vien koriģēju sava prāta darbību. Jau mazotnē domās vērsos ar seju pret visiem labajiem un griezos ar muguru pret ļaunajiem, tas bija sava veida rituāls, kuru ievēroju joprojām."

"Starp citu, mans pirmais padomdevējs bija vectētiņš Žanis. Savam opim varēju jautāt visu, ko gribēju zināt, un viņš atbildēja. Opis mani saprata. Viņa aiziešana bija liels trieciens, jo pazaudēju savu skolotāju. Vēlāk viņam veltīju savu un pirmo dzejoli. Skaidri atceros mūsu sarunas, es reiz jautāju: “Pasaki, kāpēc mēs šeit esam? Kas mums jādara?” Neatceros, ko man atbildēja, bet agri sāku meklēt savas eksistences būtību. Apzinos, ka man daudz šajā dzīvē ir dots, tāpēc saku viņam lielum lielo paldies."

- Kādas dāvanas tu esi saņēmusi?
“Viss, par ko es esmu sapņojusi, man ticis iedots. Pavisam konkrēti. Turklāt man ir laba galva, kas ļoti ātri spēj apgūt jaunas zināšanas. Esmu piedzimusi lieliskiem vecākiem un satikusi lielo mīlestību. Tiesa, piedzīvoju arī trakus brīžus, savulaik nevarēju divas nedēļas ne kārtīgi ieēst, ne pagulēt, uztraukumā tikai mētājos ar vienu domu: “Ak, Dievs, ko man tagad iesākt? Lūdzu, palīdzi!” Atrados pilnīgā nespēkā, kad pēkšņi sajutu kādu uzliekam roku uz mana pleca. Sāku kopā ar viņu it kā planēt, lidot garām zvaigznēm pretī spilgtam punktam, līdz nonācu gaišā laukumā. Tur ziedēja sakura, Japānas ķirsis bija noklāts briljantiņiem, tālāk vizēja dažādas nokrāsas zaļumi. Atrados sajūsmas pilnā sapnī un vēlējos, kaut varētu to visu ilgāk sevī paturēt. Pati sevi dzirdēju sakām: “Gaida, tu taču zini, ka jāņem līdzi fotoaparāts!” Sapnis turpinājās. Izgāju cauri parkam un skatījos – mani sagaida saimnieks. Es jutu viņa klātbūtni. Saimniekam blakus bija vēl kāds. Visapkārt valdīja pasakains skaistums un pārpasaulīgs miers. Lija zeltaina gaisma. Saimnieki man teica: “Jūrā atrodas bļoda, sēdies tajā iekšā.” Baidījos, ka noslīkšu. Tas, kurš mani atveda, paņēma pie pleca un teica: “Uzticies, sēdies!” Es tā arī izdarīju. Viļņi ienesa jūrā, šļācās pāri galvai. Kādā mirklī pēkšņi tiku parauta zem ūdens un nemaz nepaspēju nobaidīties, tikai nodomāju: “Redzi, nekas nenotika! Nenoslīku.” Kad otrreiz nonācu zem ūdens, ieraudzīju, cik tur ir neaptverami skaisti, bet trešajā reizē vairs nemaz negribēju no turienes nākt ārā – redzēju fantastiskas kristāla pilis vienos dārgakmeņos un biju ļoti laimīga. Diemžēl man neviens tur neļāva palikt… Pēkšņi atjēdzos mājās, savā gultā, toties zināju, kā dzīvē rīkošos un – ko tā nesīs. Sapratu, ka viss būs kārtībā. Kopš pabiju citā dimensijā, es no turienes atgriezos kā pilnīgi cits cilvēks. Manī bija iemājojis absolūts miers, sapratne par to, ka dzīve šeit, uz Zemes, nebeidzas, un tas, kas te notiek, nav pats galvenais. Svarīgākais ir tur – pēc nāves. Ne velti es jau agrāk biju dzirdējusi apsolījumu: “Mēs reiz tiksimies!” Un tas notika. Es viņu sajutu.”   

 

Viss ir viens
Autors: Romāns Koļeda

Dziednieks Ojārs Stalts aicina apzināties, ka mēs visi uz Zemes esam saistīti kā zirnekļa tīklā, tāpēc jādzīvo tā, lai netraucētu sev un vienlaikus arī citiem – tad pārstāsim slimot un sajust negācijas. Ojārs uzsver, ka visas nelaimes cilvēkā rodas no pasaules un sevis nepieņemšanas. Viņa vārdos ir vērts ieklausīties, jo Ojārs savas spējas apliecinājis, dziedinot arī savu māsu, Latvijā slaveno folkloristi Helmī Stalti.

- Dabā viss liecina par pavasara iestāšanos – to mēdz dēvēt par viltīgu laiku, jo cilvēka iekšējās rezerves pa garo ziemu ir iztērējušās. Ārsti pacientiem iesaka iziet kārtīgu vitamīnu kursu. Ko iesakāt jūs saviem klientiem?
“Ēdiet pēc iespējas tīrāku pārtiku! Tiesa, to panākt šodien ir grūti, jo pat ekoloģiskā produkcija var būt arī apšaubāma, tāpēc visam, ko liekam uz galda, ir jāseko līdzi. Protams, vitamīni mums visiem ir vajadzīgi, turklāt – nevis mākslīgi sintezēti, bet dabiskas izcelsmes, ko organisms saprot un uzņem. Tūlīt spraucas laukā pirmie zaļumi, lociņi, priežu jaunie dzinumi, pumpuri. Organisms jāpiesātina ar visu, kas dabā ir zaļš, tādēļ ir lieliski pašiem uz palodzēm diedzēt sēklas. Visefektīvākie ir kviešu dzinumi, kas piesātināti ar vērtīgām vielām, tajos, piemēram, kalcija ir vairāk, nekā pienā. Patiesībā kviešos ir viss nepieciešamais komplekts, lai organisms labi justos. Ikviens no šiem graudiem var iegūt vitamīnus. Pirms sēšanas tie vispirms ūdenī jāuzbriedina. Audzēšanai izmantoju speciālas vanniņas, kuras piepildu ar kūdru, bet var ņemt arī citu augsnes sastāvu, galvenais – ar sēklām noklāt virsmu ļoti blīvi un vienā slānī, graudiņu pie graudiņa. Viss jāpārsedz, lai veidotos attiecīgais mikroklimats un augs mitrumā varētu veiksmīgi iesakņoties. Pēc tam dzinumiem vajadzīga gaisma, un jau pēc nedēļas var ievākt pirmo ražu. Siltās un saulainās dienās audzēšanas process norit ļoti ātri. Kviešu zelmeni jeb asnu dzinumus nogriež ar šķērēm un spiež sulu. Ja izmantojam spiedi, tad – tikai  ar lēniem apgriezieniem, pretējā gadījumā puse no ekstraktvielām aizies bojā.”

- Daudzi dziednieki popularizē dažādus augu uzlējumus – vai tajos alkohols nav uzskatāms par blakni?
“Nav taisnība, jo spirts izvelk no auga visu vērtīgo. Piemēram, viens no labākajiem asinsvadu tīrītājiem ir ķiploks. Var to ēst pa daiviņai, taču daudz labāk iedarbosies tieši ķiploka uzlējums. Dienā vajadzētu lietot divdesmit piecus pilienus – tādā daudzumā alkohols mūsu organismam neko nevar nodarīt. Varam stiprināt savu imūnsistēmu gan ar uzlējumiem, gan ar zāļu tējām un citiem līdzekļiem, taču svarīgāks ir psihes aspekts: bailes, ar kurām šodien ir pilns ēters, vājina ķermeņa aizsargspējas pretoties slimībām.”

- Esam noguruši no pandēmijas, runām par karu un dažādu rēķinu palielināšanos… Kāda ir jūsu mentālā līdzsvara formula?
“Ir jāsaprot dažas neapstrīdamas patiesības. Vispirms jāapjēdz, ka mēs uz šīs planētas esam viens ar otru ar saistīti. Vislabāk šo patiesību izprot šamaņi. Viņu uztverē esam savienoti ar pavedieniem kā zirnekļa tīklā, tāpēc ikviena indivīda kustība ietekmē visus pārējos. Cilvēkiem ir grūti aptvert, ka pēc būtības nekas nav apslēpjams.”

- Esam kā vienota organisma šūnas.
“Zinātnieki to sauc par enerģētiski informatīvo lauku, savukārt ezoteriķi – par beznosacījuma mīlestību, kas caurauž visu, bet reliģiozi noskaņotie runā par Dievu. Patiesības labad jāsaka, ka modernā zinātne vairs nevairās no Dieva jeb Radītāja un nenoliedz šo fenomenu. Atgriežoties pie mentālā līdzsvara iegūšanas formulas – tāda nav iespējama, ja cilvēka iekšpasaule ir pretmetos. Tiklīdz kādā no aspektiem esam “pret”, noslēdzamies, neļaujam iekļūt mūsos dievišķajai beznosacījuma mīlestībai, tādēļ nevaram piekļūt enerģētiski informatīvajam laukam, ko dēvē arī par Akašas hroniku. Nostājoties nolieguma pozīcijā, cilvēks sevi negatīvi nospriego – tā ir ārdoša, nevis radoša situācija. Tas nav ceļš pretī draudzībai, bet savstarpēju ienaidnieku radīšanai. Cilvēks var ieraudzīt tikai to, kas ir viņā pašā, tādēļ vērts padomāt, ko domājam un kādu realitātes ainu radām. Jebkura nepieņemšana veido sakāpinātas emocijas, kas momentāni veicina līdzsvara zudumu. Hermess Trismegists jau sen teica – kas iekšpusē, tas ārpusē, kas augšā, tas lejā. Tieši tā tas dzīvē notiek. Arī Buda apgalvoja, ka visas cilvēku nepatikšanas rodas no pasaules nepieņemšanas. Es jau saprotu, ka lielās atziņas ir viegli pateikt, bet grūti īstenot katra indivīda dzīvē.”

 

Akmeņu civilizācija
Autore: Anda Kaļinka

Akmeņi – mūsu planētas vienaudži. Tajos apslēpti vareni dzīvības un dziedinošie spēki. Neba velti mūsu senči tos pielūdza kā dievības. Turklāt mūsdienu zinātne atklājusi, ka šī blīvā matērija nebūt nav nedzīvās pasaules daļa, bet pat visnotaļ dzīvas būtnes.

Akmeņu pielūgšanas kults izveidojās vēl pirms tūkstoš gadiem, kad cilvēki ticēja brīnumainajam uguns, ūdens, zemes un akmens spēkam. Šie senie ticējumi ir akumulējušies faktiski visu mūsdienu reliģiju pamatā. Svēto akmeņu paliekas, kurus pielūdza mūsu priekšteči, atrodamas visā pasaulē. Leģendārā Stounhendža ir tikai viens no šādiem monumentāliem milzīgu akmens bluķu arheoloģiskajiem pieminekļiem. Kaut tamlīdzīgu un pat vēl iespaidīgāku megalītu veidojumi ir visā pasaulē. Tie ir milzīgi laukakmeņi, kas izvietoti cits pret citu tā, ka vismazākais pieskāriens liek tiem šūpoties. Bet vēl ir mengīri, dolmēni, kromlehi, – un visiem šiem akmens veidojumiem bija dots savs, īpašs uzdevums, kas joprojām pilnībā nav atklāts.

Senie ticējumi vēstī, ka Arktīdā jeb leģendārajā Hiperborejā atrodas kalns, kurā uzbūvēta mirdzoša akmens svētnīca. Tajā noglabāta baltās rases civilizācijas Svētā grāmata. Leģendas un teiksmas vēstī arī par pārpasaulīgi skaistiem dārgakmeņiem, kuri apveltīti ar burvju spēku. Galvenokārt tie ir stāsti par maģiskiem gredzeniem un talismaniem. Grieķu filosofa Platona traktātā „Valsts” pieminēts maģisks gredzens, kas, pagriezts uz iekšpusi, padara savu īpašnieku neredzamu. Savukārt Kornēlijs Agripa pieminēja septiņus burvju gredzenus, kurus viņam uzdāvinājis indiešu princis. Šie gredzeni pagarinājuši Apolonija mūžu, ļaudami viņam nodzīvot līdz pat 130 gadu vecumam. Katrs no septiņiem gredzeniem ietvēra akmeni, kas atbilda vienas no septiņu valdošo planētu dabai. Apolonijs katru dienu mainīja gredzenus, tādējādi aizsargādams sevi no planētu ietekmes, tāpat pret slimībām un nāves.

Islāma kultūrā īpašu vietu ieņem melns kristāla akmens, kas ir reliģijas sakrālā relikvija – Dieva Mājvieta. Katrs musulmanis sapņo kaut reizi dzīvē apmeklēt Dieva Māju un izjust saikni ar savu Radītāju. Melnais akmens atrodas uz Kaaba svētnīcas svētās zemes, kas atrodas Svētajā Mekas Mošejā. Saskaņā ar leģendu, šī svētnīca tika uzcelta Ādamam.

 

Mūsu veselība – meridiānu plūsmā
Autors: Zigurds Skujiņš

Dziedniece Anita Štamere šajā saspringtajā laikā ikvienu aicina aizdomāties, ka negatīvisms mūsos pašos rada sprostus tiem dzīvības strautiem, kurus Dievs katram sākotnēji iedevis.

Ikdienā Anita strādā ar ļoti saudzīgu metodi, kas balstīta Austrumu zināšanās – Scenar terapiju. Tās gaitā dziedināšanās notiek, izmantojot paša organisma resursus un enerģētisko uzbūvi, tādēļ nekāda maģiska iejaukšanās nav nepieciešama.

- Kā nonāci līdz Scaner terapijai, vai esi pamatīgi pārliecinājisies par tās efektivitāti?
“Tas patiešām ir personisks stāsts. Man ļoti tuvam cilvēkam ir iedzimta neārstējama nervu sistēmas slimība – Tureta sindroms. Ilgus gadus meklēju veidus, kā viņam palīdzēt, vedu gan uz akupunktūru, gan pie osteopāta, gan – homeopāta, gan citiem speciālistiem, bet neviens no viņiem nespēja efektīvi ārstēt. Tureta sindroms, kam raksturīgas atkārtotas, pēkšņas, no gribas neatkarīgas kustības, šim cilvēkam veidoja veselu problēmu virkni ar nomāktu garastāvokli, smagu depresiju, ekzēmu. Viņš daudz laika pavadīja guļus. Kad manā redzes lokā nonāca Scenar terapija, tuvais cilvēks atteicās kaut kur doties, tāpēc nācās to apgūt pašai. Terapijas rezultātā neparedzamās kustības gan ir saglabājušās, toties nostiprinājusies emocionālā sistēma un pilnībā pazudusi depresija bez antidepresantu lietošanas, arī āda kļuvusi glīta. Cilvēks guvis spēku sadzīvot ar Tureta sindromu.”

- Kā tu īsumā aprakstītu Scenar terapijas pamatus?
“To pirms gadiem desmit Latvijā ieviesa mana skolotāja Una Brosova. Šī Krievijā radītā un, manuprāt, unikālā sistēma ir īpaša, jo sevī apvieno senās Austrumu medicīnas zināšanas ar modernu tehnoloģiju. Aparātam, ar kuru strādāju, piemīt specifiski impulsi, kas līdzinās cilvēka nervu sistēmas darbībai, caur ādu veicinot organisma pašdziedināšanos. Aparāta impulsam ir divas formas. Fiziskais impulss veido dažādas frekvences, atbilstoši orgānu vibrācijām, savukārt ārstnieciskais veido atgriezenisko saiti, tūlītēji un efektīvi mainot esošo stāvokli.”

 

Kad dzīvnieks ir terapeits
Autore: Anda Kaļinka

Dzīvnieku dziedinošā ietekme uz cilvēkiem bija zināma jau alu cilvēkam. Animaloterapiju (no latīņu „animal” – dzīvnieks) bieži dēvē par netradicionālo metodi, kaut tai ir sena vēsture un dziļas saknes.

Antidepresanta vietā
Jau senie dziednieki neirožu gadījumos rekomendēja pacientiem aukstu dušu, staigāšanu ar basām pēdām un izjādes ar zirgiem. 5. gs. p. m. ē. Hipokrāts ievēroja apkārtējās vides un dabas labvēlīgo  ietekmi uz cilvēku un bija pārliecināts par izjāžu labvēlīgo ietekmi uz veselību. Senie grieķi aptuveni pirms 3 000 gadiem atklāja suņu spējas palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar dažādām likstām, bet ēģiptieši tiem pašiem mērķiem izmantoja kaķus. Senajā Indijā kā antidepresantus „izrakstīja” putnu dziesmu klausīšanos.

Jau 1792. gadā psihiatriskajā klīnikā Jorkā (Anglija) dzīvnieki tika izmantoti kā terapeitiskā seansa daļa. Bet kā pilnīgi zinātniski pamatota un patstāvīga metode animaloterapija sāka iegūt popularitāti 20. gs. otrajā pusē. Par šīs metodes pionieri uzskatīts Boriss Mejers Levinsons, amerikāņu bērnu psihiatrs, kurš 1962. gadā sāka izmantot savu suni terapeitiskajos seansos. Ārsts ievēroja, ka dzīvnieka klātbūtne palīdz izveidot kontaktu ar autismu slimam bērnam. Procedūru laikā zinātnieks atklāja, ka suņa klātbūtnē bērniem rodas pozitīvas emocijas un viņi kļūst atslābinātāki, drošāki, pārliecinātāki, atklātāki un labestīgāki.

Zināms, ka dzīvnieki palīdz bērniem, kuriem gaidāmas sāpīgas procedūras, pārvarēt bailes. Pat neliels akvārijs poliklīnikas vai medicīnas centra uzgaidāmajā telpā var palīdzēt apslāpēt bailes.

Mūsdienās animaloterapija atzīta visās attīstītajās valstīs, daudzviet radīti institūti, kas nodarbojas ar dzīvnieku ietekmes pētījumiem uz cilvēkiem, tiek rīkotas starptautiskas konferences un semināri, kas veltīti ārstēšanas metodēm ar dzīvnieku starpniecību. ASV, Lielbritānijā, Kanādā, Francijā parādījušās organizācijas, kas praktizē animaloterapiju palīdzības sniegšanai cilvēkiem ar fiziskām vai psihiskām problēmām. Animaloterapijas programmās piedalās mediķi, sociālie darbinieki un  psihologi. Dzīvnieku terapijā kā terapeitiski līdzekļi visbiežāk tiek izmantoti suņi, kaķi, zirgi, delfīni, truši un putni. Kaut visas dzīvās būtnes var sniegt cilvēkam efektīvu psiholoģisko palīdzību. Piemēram, amerikāņu animaloterapeitiskā sabiedrība „Delta” izmanto savā darbā vairāk kā 2000 dažādus dzīvniekus, tostarp jūrascūciņas, trusīšus, vistas, lamas, kazas, ēzelīšus, papagaiļus un citus pieradinātus dzīvniekus. Animaloterapijā, sevišķi bērnu ārstēšanā, tiek izmantoti arī dzīvnieku simboli – tēli, zīmējumi, pasaku varoņi un rotaļlietas.

 

Sukubi, tulpas, Vīri melnā un citi monstri
Autore: Daina Virca

Pasaule mums apkārt nebūt nav tāda, kā mums tā šķiet no pirmā acu uzmetiena. Vieni par to ir pārlecināti un cenšas sadzīvot ar slēptām realitātēm, citi tikai nojauš, reizi par reizei saduroties ar dīvainām parādībām un norisēm.

Līdztekus gaišām astrālām būtnēm -  cilvēces palīgiem un sargiem – paralēlās pasaulēs mīt arī visdažādākie parazīti, kas tiešā nozīmē pārtiek no mums. Tie ir sukubi un inkubi, poltergeisti, vampīri, tā dēvētie, ēnu cilvēki un bīstamas domformas un tulpi. Lai eksistētu un pieņemtos spēkā, šiem dēmoniem ir nepieciešama cilvēku enerģija, tāpēc tie gluži kā dēles cenšas piesūkties Zemes vērtīgākajam resursam - saprātīgajām būtnēm.

Enerģijas formas
Paranormālo parādību eksperti apgalvo, ka neviens vien pētījums pierādījis, ka astrālie parazīti cenšas patērēt ļaužu psihisko enerģiju, kas izpaužas krasos emocionālos stāvokļos, proti, lielu baiļu vai prieku, vai seksuālas kaisles brīžos. Šādu pārdzīvojumu izvirdumu laikā, kad cilvēks izplūst asarās vai gavilē, viņš ir īpaši neaizsargāts, jo kļūst daudz atvērtāks apkārtējai pasaulei un spraigi mijiedarbojas ar to. Ja pasaule būtu ideāla un mēs tikai smietos, gaišā enerģija vairotos bez mitas, taču pastāv arī ēnas puse un tās iemītnieki, kuri uzlādējas ne tikai no negācijām, bet arī no pozitīvās enerģijas. Šie mošķi pastāv galvenokārt tīras enerģijas veidā, taču spēj pieņemt jebkuru veidolu saskarsmē ar cilvēkiem. Tie ienīst cilvēci un labprāt to iznīcinātu, taču viņu eksistence ir atkarīga no mums. Ja esat kādreiz piepeši pamodies naktī vai no rīta piecēlies no gultas un juties galīgi sagrauts, teju vai uz spēku izsīkuma robežas, tad ziniet – pie jums viesojies astrālais vampīrs un sūcis jūsu enerģiju. Miegā cilvēks ir mazāk aizsargāts, jo visi dabiskie instinkti darbojas daudz vājāk, un izbadējušies monstri, ja tiek guļošajam klāt, burtiski mielojas ar tā dzīvības sulām.

 

Ezotērikas slānis mums līdzās
Autore: Valija Beluza

Viss, ko nevar aptaustīt, izskaitļot, izskaidrot, vilina un izaicina. Grāmatā “Austrumu leģendas” stāstīts par viediem vīriem, kas devušies kalnos, lai vientulībā saņemtu atklāsmes. Līdz rakstības izgudrošanai tās nākamajām paaudzēm nodotas mutvārdu formā, un cilvēki saglabājuši viņiem pieņemamo.

Mūziķis, grupas “Credo” dibinātājs Valdis Skujiņš sevi nesauc par ezotēriķi, bet atzīst, ka ir daudz lasījis, mēģinājis izprast arī neredzamās dimensijas un pieņem tās principus. Piemēram, dari citiem to, ko gribi, lai dara tev. “Dažs, izdzirdot par paralēlo pasauli, runātāju sauc par psihiski neveselu. Taisnība katram sava, bet patiesība – viena. Ir gaišreģi, dziednieki, burvji un citi speciālisti, kas sevi pozicionē, un arī tādi, kas daudz zina, kam nāk vīzijas, bet viņi sevi neatklāj. Informatīvais lauks ir pilns, tepat, mums blakus, diemžēl īsti neprotam tam piekļūt.”

- Vai tev pašam bijusi saskare ar lietām, kam grūti rast racionālu skaidrojumu, bet, kas funkcionē?
Ir Visuma likumi, ko nesagatavo ministru kabinets, neapstiprina saeima un neizsludina prezidents. Tie darbojās senāk un darbosies arī pēc mums.
Esmu, piemēram, sapratis, ka katrai dienai ir sava krāsa, mantra un cipars. Ka ar vienu deguna nāsi jebkurā brīdī elpojam vairāk nekā ar otru. Dzird sakām: tu šodien esi no gultas izkāpis ar nepareizo kāju. Pirmā pie zemes jāliek tā kāja, kuras pusē tobrīd ir labāk elpojošā nāss. Ja gribi, lai būtu forša diena, izej no mājām pirmo soli sperot ar kāju, kuras pusē nāss elpo labāk. Ienākot telpā, kur vēlams labs notikums, dari tāpat. Tas nesāp, par to nav jāmaksā! Mūsu deguns ir kā zīme, kā radars, mazdēls saka – nimita. Bet ir jātic! Pēc pamošanās es pateicos par aizvadīto nakti, vakarā pateicos par nodzīvoto dienu. Dienu iesāku ar mantru Ganešam. Vakarā lūgšana, ko mana māmiņa un auklīte iemācīja, viņas taču vēlēja man labāko, tāpēc esmu pie tās palicis.  Ap roku nēsāju rudrakša krellītes, ko draugi atveda no svētvietas Indijā. 108 rudrakša koka auglīši atgādina, ka mantra jāskaita tik reižu - lai veidotos dievišķa savienība starp ķermeni, saprātu un garu. Var skaitīt 54 vai 27 reizes, turklāt jebkurā vietā, es to daru, pat peldot baseinā. Starp citu, skaitāmās krellītes ir daudziem mācītājiem.      

 

Jādzīvo, nevis vienkārši jāsadzīvo!
Autors: Romāns Koļeda

Augstu kvalificēts ārsts, kineziologs Visvaldis Bebrišs atzīst tradicionālo un netradicionālo ārstniecību, krāsu terapiju, Baha ziedu esences, akupunktūru, litoterapiju, naturopātiju, Austrumu medicīnu un citas metodes, taču visa pamatā sakārto cilvēku tā, lai viņā ritētu dzīvības procesi. “Viss, kas pastāv uz Zemes un Visumā, ir vibrācija, kas pielietojama terapijā, tikai jāzina, kādos gadījumos ko izvēlēties,” – ar šādu pamatdomu Visvaldis pieņem pacientus, raksta grāmatas un laimīgi bauda privāto dzīvi.

- Vai ir pienācis laiks, kurā cilvēki spēj paši rīkoties tā, lai nesaslimtu un nebūtu jāiet pie daktera?
Tas ir mans lozungs – esmu sen teicis, ka cilvēks pats ārstējas, sakārto sevi un pat atjaunojas. Ārsts tikai dod mazu grūdienu, visu pārējo pacients dara pats savā labā.    

- Vai tavs grūdiens pacienta veselības virzienā nāk komplektā ar padomu un instrukciju grozu?
Es mīlu dot ne tikai padomus, bet arī praktiskus ieteikumus, tā sakot, lai saprāts ar izziņu ietu roku rokā.

- Vai tavs mērķis ir mainīt pacienta ne vienmēr veselīgo dzīvesveidu?  Esmu ieinteresēts mainīt ieradumus, kuros cilvēks tā ieslīdzis, ka netiek no rutīnas vairs ārā. Dakterim ir jāpamodina, jādod gaisma, lai pacients tālāk ietu pa savu taciņu, kas piedevām ir laba un pareiza.        

- Pēc pandēmijas modē runāt par nomāktību, depresiju, pilnīgu enerģijas trūkumu… Vai tā nav vienkārši nepareiza programmēšana?
To programmēšanu veica lieli kungi, kuru vārdus te neatklāšu. Man nav bijusi ne pandēmija, ne lokdauns, jo dzīvi uztveru objektīvi – tādu, kāda tā ir. Manam redzējumam ir zinātniski pamati. Es nevis baidos, bet bailes iznīcinu. Vīrusus nogalinu, imunitāti paceļu. Ja tā nav, tu esi bailīgs un pakļaujies jebkurai manipulācijai. Tas arī rada bailes, bet manipulē visi, tostarp politikā un reliģijā. Daudzi kurina nāciju naidu, jo tāds ir viņu darbs. Pakļaujas tas, kurš ir vājš, kuram trūkst stingra mugurkaula. Stipram neviens neko nevar izdarīt, jo viņš dzīvo objektīvās realitātes ietvaros. Tie, kuri dzīvo pandēmijas un baiļu varā, vairo svešas programmas.

- Vai viņi ir neatgriezeniski nozombēti?
Latviski sakot, viņi tiek čakarēti, pie tam ļoti veiksmīgi. Veselus cilvēkus saprogrammēt un sapurgāt nevar. Mans uzdevums ir atgriezt cilvēkiem fizisko, emocionālo un bioķīmisko veselību.

- Bet vai sliktu raksturu var mainīt?
Mainīt var pat raksturu, tikai jābūt zinātniskai pieejai. Ja cilvēks līdz kaulam saprot, kas viņam paša raksturā dara skādi un ir ar mīnusa zīmi, pats to pielabo. Es nepiekrītu skatījumam par iedzimtām rakstura iezīmēm, kuras nav labojamas – tas ir galīgi garām. Zombēšana. Varu izlabot ikviena cilvēka raksturu, kad viņu nostādu uz pareizām sliedēm un dodu apjēgsmi, kāpēc viņš ir iestrēdzis purvā. Kad cilvēks tiek ārā no purva, visas sliktās iedzimtības beidzas. Lūk, tāds ir mans darbs jau četrdesmit gadu.

 

Šķīstītavas melnstrādnieki
Autors: Roberts Tauriņš

Tūkstošiem gadu senās cilvēces vēstures vai visos laika posmos dažādās kultūrās pastāvēja priekšstats par grēku un arī veidiem, kā atbrīvoties no tā. Pirms nāves bija nepieciešams nomest šo smago nastu, citādi tā būtu jāņem līdzi arī aizkapa dzīvē. 

Daudzās reliģijās, arī kristietībā bija iespējams tikt vaļā no grēka šķīstīšanās rituālos, un viens no izplatītākajiem, protams, ir grēksūdze un Svētais vakarēdiens jeb sakraments. Vairums paņēmienu dzēst melnos ierakstus šaisaules biogrāfijā gan bija jāpaspēj paveikt, vēl dzīvam esot. Ko iesākt, ja nesanāca? Katoļi, piemēram, apgalvo, ka tiem pēc nāves būs jāizcieš šķīstīšanas liesmas, kas ir mokpilns process (tiesa, neesot tika baiss kā elles ugunis) un var ilgt nenoteiktu laiku. Šķīstītavā lemts nokļūt pat par ikdienišķie grēciņiem, un - tā kā reti kurš dzīvo saskaņā ar Dieva un baznīcas likumiem - šādā karantīna pirms ieiešanas debesu priekā draud vai ikvienam. Tieši tāpēc tik ļoti nepieciešama grēku atlaišana. Ja nu tā palaista garām, pastāv vēl viens otrs atjautīgs paņēmiens, kā darīt dvēseli atkal baltu.

Maltīte ar piedevām
Vēl pirms kādiem trīssimt gadiem Skotijā, Velsā, Anglijā un Īrijā viens no šādiem izplatītiem pēcnāves šķīstīšanas rituāliem bija grēku apēšana, un pastāvēja īpaša ļaužu kārta – grēku ēdāji, kurus nīda un izstūma, taču arvien lūdza palīdzēt. Šis rituāls parādījās vēl 17. gadsimtā, vēsturnieki un novadpētnieki gan apgalvo, ka viena otra ģimene, cienot senču tradīcijas, joprojām to piekopj.  Nereti ļaudis atvadījās no dzīves pēkšņi, nepaspēdami saņemt grēku atlaišanu no mācītāja, dažkārt svētā tēva nebija tuvumā, un attālināta sazināšanās (tolaik tā bija iespējama tikai simboliski) netika ņemta vērā. Tieši šādās reizēs noderēja grēku apēšanas rituāls, ko vienā vai otrā reģionā noturēja visai līdzīgos veidos. Proti, pirms nelaiķi nest uz kapsētu, grēkus apēda pārnesot tos uz ēdienu un dzērienu. Parasti izmantoja maizes riecienu vai putras bļodu, vīnu vai alu. Sērojošie tuvinieki uzmeklēja grēku ēdāju un ļāva viņam ieturēties tieši uz miroņa krūtīm vai pārnest šķīvi ar maltīti un pilnu krūku pāri līķim un notiesāt to pēc tam. Rituāla sākumā grēku ēdājs noskaitīja īpašu lūgšanu.

 

Personība. Ar enerģiju no Zemes un debesīm
Autors: Romāns Koļeda

Tukuma dziedniece un masiere Laima Kārkliņa ir praktiķe, tādēļ visiem iesaka pašu veselības labā veikt pareizus vingrinājumus ikdienā, nevis meklēt vainas citos vai dzimtā līdz septītajam augumam.

Dažādos dzīves posmos Laima strādājusi ne tikai medicīnā, lai gan šajā jomā mācījusies. Viņa pat vadījusi torņa celtni, taču tagad dziedniecībā liek lietā Dieva dotas spējas ar savām rokām palīdzēt daudzu cilvēku ķermeņa kaitēm. Tās var izraisīt gan sirdzēja galvā notiekošais, gan paviršība attieksmē pret sevi, gan deformēta emocionālā pasaule un egoistiskas tieksmes.

- Vai esat Dieva acīs izraudzīta, lai sekotu savam aicinājumam? 
“Nespēju aptvert, ka man ir spējas, bet pamazām tomēr tiku ievadīta pareizajā gultnē. Pieredzējuša dziednieka vadībā iemācījos ne tikai sataustīt iekšējos orgānus, bet saprast, ka esam enerģētiskas būtnes. Piemēram, ja cilvēkam kaite ir aknās, no tām plūst slima enerģija, šis karstums ir fiziski sajūtams. Sākotnēji biju pārsteigta par to, cik cieša ir saikne starp fiziskajām un enerģētiskajām izpausmēm. Jebkurš iekaisums ķermenī rada papildus karstumu, enerģijas sablīvējumu.”

- Vai jums gadījusies kāda saskarsme ar viņsauli?
“Es mirušos redzu uz ielas: skatos, nāk pretim vecmāmiņa, tātad – drīz kāds nomirs. Tā arī notiek. Jātur acis un ausis vaļā, lai neko nepalaistu garām. Vecmāmiņa nākusi arī sapnī; reiz viņa tā vaidēja, ka aizbraucu uz kapiem, un tur ozolam zars bija nolūzis, uzkritis tieši uz kopiņas. Sakārtoju kapavietu, un vaidēšana izbeidzās. Ar vecmammu man bija ļoti tuvas attiecības, viņa mani audzināja, iemācīja redzēt dabu un mīlēt dzīvniekus. Viņa vārdoja zirgus, govis un cūkas, cilvēki bieži vērsās pēc palīdzības. Neko no tā visa neesmu saglabājusi, vecmamma vārdus nemācīja, jo baidījās, ka varam tikt izsūtīti uz Sibīriju.”

- Ar dziedināšanu vien visu mūžu neesat nodarbojusies – ko darījāt agrāk?
“Četrpadsmit gadus nostrādāju dažādos būvobjektos torņa celtnī, tāpēc man, tā sakot, bija visciešākais sakars ar debesīm, jo augstāk Dievam vairs nevarēju pacelties. Mana ikdiena pagāja vīriešu kolektīvā, un es to augstu vērtēju. Ar sievietēm sastrādāties ir daudz grūtāk. Vīrieši ir tieši savos izteikumos un aplinkus nerunā, bet no sievietēm neko skaidri nevar zināt.”

- Sievietes prot miglu pūst acīs?
“Un kā vēl! Pie tam veči ar aprunāšanu neaizraujas un, ja dažreiz tomēr mēģina, tad sarkst un bālē.” (Smejas.)  

 

Fenomens. Pilsēta pie Melnās upes
Autore: Daina Virca

19. gadsimta beigās plaukstošā Blekriverfolas pilsētiņa Viskonsinas štatā pēkšņi  visā ASV  bija iemantojusi nolādētas vietas slavu.

19. gadsimta 90. gados šī apdzīvotā vieta teju iznīka – ļaudis cieta no stihijām, epidēmijām un dīvainiem nelaimes gadījumiem, sabiedrību bija pārņēmis naids un ļaunums. Strīdi un kautiņi ielās kļuva par ierastu lietu, cilvēki arvien biežāk sāka slepkavot, izdarīt pašnāvības vai sajuka prātā. Ļaudis runāja, ka Blekriverfolas mežā  kāda sātanistu sekta, veicot rituālu, izlaidusi brīvībā  dēmonus, citi apgalvoja, ka pilsētiņu nolādēja indiāņu šamaņi. Tumšos laikus rūpīgi fiksēja vienīgais pilsētiņas fotogrāfs Čārlzs van Šaiks (Charles Van Schaick). Pēc 70 gadiem  viņa attēlus uzgāja publiciste Mišela Līsija un izveidoja dokumentālu grāmatu Viskonsinas nāves ceļojums  (Wisconsin Death Trip).      

Ierāva atvarā
Blekriverfolu nodibināja uzņēmējs Džeikobs Spoldings 1839. gadā, uzceldams Blekriveras upes (Melnās upes) krastā, uz indiāņu zemes lielu kokzāģētavu. Pēc kāda laika tapa citas kokapstrādes rūpnīcas un apdzīvotā vieta sāka strauji attīstīties, uzņemot arvien jaunus ieceļotājus no Norvēģijas un Vācijas. 1890. gadā Viskonsīnas štatā pilsētiņu uzskatīja par pārtikušu un solīja tai rožainu nākotni. Piepeši Blekriverfolas iedzīvotājus gluži vai ierāva tumšā atvarā. Nelaimes sākās ar skarbiem dabas apstākļiem – pilsētu piemeklēja četras saltas ziemas pēc kārtas - iznīka lauksaimniecība, un pārtikas piegādes no citām pilsētām ilgi kavējās, spelgonī lūza rūpnīcu aprīkojums, un daži strādnieki smagi apsaldējās vai zaudēja dzīvību. Samazinoties ražošanas jaudām, Spoldingu ģimenei nācās slēgt dažas kokzāģētavas.

 

No kāpura par tauriņu
Autore: Vallija Beluza

“Topošam māksliniekam skolotāju sniegtās akadēmiskās zināšanas ir ļoti vērtīgas, pēc tam viņš rada savu unikālo triepienu. Arī dziedniekam ar laiku izveidojas individuāls piegājiens, un pieredzei nāk līdzi jutekliskums - lai noteiktu, kura dziedināšanas metode konkrētajā gadījumā būs nepieciešama,” spriež dziedniece Marta Kimonte. Cilvēku viņa salīdzina ar Šveices pulksteni – perfektu un sarežģītu.

- Tā kā piedzimi Mongolijā un mūža pirmos gadus aizvadīji Ulanbatorā, neizbrīna interese par tradicionālajām Austrumu zinībām. Vai iepazītas arī latviešu tradīcijas, dzīvesziņa?
“Viss latviskais vienmēr ir figurējis blakus un apkārt. Latviešu Saules kalendārā notiek tas pats, kas Ķīnas elementu kalendārā. Dzīvojam taču uz planētas, kur valda vienoti dabas procesi un likumi. Nesen Ķīnā  svinēja jauno gadu, savukārt Latvijā bija Meteņi, kad sākām atvadīties no ziemas. Ar racionālo prātu var spriest, ka tas mani neskar, bet līdz zināmam brīdim: ja cilvēks rīkojas pret dabas likumiem, agrāk vai vēlāk rodas emocionāla, mentāla vai fiziska disharmonija. Kādā brīdī jāsāk meklēt atbildes uz sāpīgiem jautājumiem, un seko interesantākais.

Interneta laikmetā informācijas netrūkst. Lielākā problēma ir prasme atsijāt sev vajadzīgo un reāli to pielietot. Ēdienu var pasniegt arī uz sudraba šķīvīša, bet jākošļā pašam.

Mana likteņa ceļi bija ļoti vēlīgi - pirms gadiem astoņiem sastapu savu skolotāju – dziednieci Aleksandru Vereinu. Viņa dziļi izprata Ķīnas tradicionālās medicīnas pamatus un pārslēdza mani no mākslas, radošās pasaules uz dziedināšanu caur dabas procesu izpratni. Pirmais solis Ķīnas medicīnas apzināšanā bija elementu novietojums dabā un to simbioze ar cilvēku.

Tālāk virzīja cits pasniedzējs, ieliekot zināšanas par Tibetas medicīnu. Šīm mācībām ir saskares punkti, kas ved tuvāk patiesībai. Tas manī ļoti norezonēja, jo arī Mongolijā ir tuva Tibetas tradicionālā medicīna. Netaustāmais mantojums ir ielikts kopējā laukā. Izvēlies un smelies! Jo atvērtāks un tīrāks esi, jo vieglāk tas padodas.
Šo laiku daudzi sauc par īpatnēju, pat negodīgu. Es domāju, ka šis ir jaudīgs mācību laiks, kurā mācāmies no kāpura pārtapt par tauriņu.

Kļūt par sevis labāko versiju. Tam, kurš vēl kāpura stadijā, varbūt grūti noticēt transformācijai, bet mani tā iedvesmo. Austrumu kultūrā pārsteidza spēja izskaidrot šķietami neizskaidrojamo. Vienkārši pieslēdzies shēmai! Nopērkot kādu tehniku, līdzi nāk instrukcija, un tev ir skaidrs, ka dakša vienkārši jāiesprauž kontaktligzdā. Pieskaroties Ķīnas medicīnai, sapratu, kāpēc es rīkojos tā un ne citādi, kāpēc viens orgāns “nevelk”, bet cits strādā uz divsimt procentiem, traucējot emocionālajam mieram. Izskaidrojumu precizitāte ir unikāla, tāpēc, ka cilvēks tiek apskatīts četrās dimensijās – no fizikālā, emocionālā, mentālā un garīgā aspekta.”

 

Smieklu alķīmija
Autore: Anda Kaļinka

Smiekli – grūti definējama parādība. Pastāv tik daudz smieklu nokrāsu, ka tie arvien pamanās šķērsot jebkādas saprātam pieejamās robežas. Diezin vai šajā sarežģītajā pasaulē mēs spētu izdzīvot bez ikdienas smieklu devas!

Nedefinējamais reflekss
No vienas puses raugoties, smiekli ir relflekss, – taču, atšķirībā no citiem refleksiem, pavisam unikāls. Proti, smiekli nekalpo kādam bioloģiskam uzdevumam. Tos var nosaukt par refleksu-greznību. Kādu gan vērtību izdzīvošanai paredz reflektora vienlaicīga 15 sejas muskuļu saraušanās apvienojumā ar noteiktām skaņām, kas ir patvaļīgas un bieži pilnīgi neapvaldāmas?

Iespējams, to vienīgā praktiskā funkcija ir mums sniegt laicīgu atvieglojumu no utilitārisma nastas. Līdz ar smiekliem pēc būtības garlaicīgajā Visumā, kuru definē un pārvalda termodinamikas un evolūcijas likumi, ielaužas vieglprātības, iracionālā un pat maģiskā elements.

Visus esošos smieklu definējumus, kas nākuši no Aristoteļa laikiem līdz mūsdienām, nevar nosaukt ne par pilnīgiem, ne sevi izsmeļošiem. Smiekli kā sarežģīts fenomens var tikt aplūkots no dažādiem rakursiem atkarībā no pētījuma konteksta. Ne velti tie kļuvuši par vēsturnieku, filosofu, kulturologu, psihologu un citu profesionāļu izpētes objektu.

Smieklu zinātne – gelotoloģija – noskaidrojusi, ka smiekli palīdz atbrīvoties no vientulības, mīkstina agresiju, palīdz gūt uzvaru strīdos, palīdz tūlīt atpazīt „savējos” un pat atrisināt nopietnas sadzīves un sociālās problēmas. Smiekli – dabiskas cilvēku uzvedības daļa. Cilvēki smejas biežāk, nekā ēd, dzied vai nodarbojas ar seksu.

 

Augu palīdzības maģija
Autore: Iveta Eglīte

Dārzs ir svarīgs Zaļā ceļa gājēja prakses elements, jo viņa zināšanu pamatā ir maģiska informācija, ko var saņemt no dabas pasaules. Saiknei ar dabu, izņemot garīgo, ir arī praktisks pielietojums, tāpēc dārzs ir gan maģisko augu, gan dažādu dziedniecisku zāļu un pārtikas avots.

Rosīties dabā ne vienmēr nozīmē pavadīt dienas svaigā gaisā, ir arī daudz citu veidu, kā mijiedarboties ar dzīvinošu enerģiju. Mūsdienās tas nav tik vienkārši, ir jābūt atjautīgiem, lai atrastu veidu, kā, dzīvojot arī lielpilsētas centrā, nezaudēt saikni ar dabu. Ir brīnišķīgi, ja gūsiet ne vien baudu un relaksāciju, bet arī prasmi likt lietā iegūtos materiālus.

Pirms liekat lietā...
Izvēloties augus un citus dabas elementus saviem mērķiem, ir svarīgi rūpīgi izpētīt informāciju par tiem – gan maģisko, gan medicīnisko. Pamatīgi iepazīties ar ieteiktajiem sagatavošanas paņēmieniem un īpašu uzmanību pievērst brīdinājumiem un piezīmēm. Piemēram, daži augi ir piemēroti ārējai lietošanai, bet tos nevar lietot iekšēji, jo tie ir indīgi. Ja plānojat augus dedzināt, pārliecinieties, ka to dūmus drīkst ieelpot. Pierakstiet savā dienasgrāmatā visu, ko vēlaties izmantot, un, ja nepieciešams, atstājiet atzīmi uz lapu malām. Ja plānojat vākt zāles citam cilvēkam, vispirms uzziniet, pret ko viņam ir alerģija. Parādiet viņam pilnu sastāvdaļu sarakstu, ko grasāties izmantot. Vai tiešām zāles un garšvielas, kas iegādātas veikalā, ir vājākas par tām, kas aug pie jums? Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Strādājot dārzā, Zaļā ceļa gājējs mijiedarbojas ar augiem katrā to dzīves cikla posmā, no sēklas līdz kaltētiem stiebriem, tāpēc vislabāk spēj saprast to enerģētiku. Taču neaizmirstiet, ka pat gatavās garšvielas, kas glabājas jūsu virtuves skapītī, nāk no dabiska avota. Zaļā ceļa gājējs ir praktisks, tāpēc strādā ar to, kas ir pa rokai. Tas, ka augi iegādāti veikalā, netraucē izmantot to enerģiju un nodibināt saikni ar tiem. Ja jūsu rituālam vajadzīgs augs, kas nav sastopams dārzā, varat nopirkt to specializētajā veikalā vai pasūtīt internetā. Tomēr gatavot tēju no šādiem augiem gan nav vērts, ja vien tie nav iegādāti aptiekā.

 

Akmeņu balansēšana – mistika vai meditācija?
Autore: Inguna Mukāne

Pēdējā laikā akmeņainās pludmalēs vai parkos bieži var novērot savdabīgus akmeņu krāvumus – vienu virs otra saliktus dabiskus akmeņus, kas turas kopā bez kādiem palīgmateriāliem. Šo akmeņu balansēšanu dēvē par jaunu hobiju, mākslas veidu, meditāciju un pat vandālismu. Nav īsti skaidrs, kāpēc cilvēkiem rodas iekšējā vajadzība šādi likt akmeņus, tomēr vēsture liecina – brīvi akmeņu krāvumi veidoti jau kopš senseniem laikiem.

Spēlēšanās ar akmentiņiem vienmēr bijusi viena no iecienītākajām bērnu rotaļām, un arī cilvēces bērnību iezīmē akmeņu krāvumi dažādās kultūrās un laikmetos. Akmeņi krāmēti dažādās formās un noteiktās vietās, un pētnieki atklājuši tam gan praktisku, gan garīgu nozīmi. Taču viena no šīm formām – vertikāli salikti akmeņi, kas turas kopā tikai pateicoties savām šķautnēm, iedobēm un Zemes pievilkšanas spēkam – ir tik pārsteidzoša un neizprasta, ka ieguvusi zināmu mistikas auru. Neskatoties uz to - vai varbūt tieši tāpēc - šī akmeņu balansēšana kļūst aizvien populārāka nodarbe.

Gleznainā mežā Somijas dienvidaustrumos, kas ietilpst Dienvidkarēlijas reģionā, kopš seniem laikiem atrodas “dīvainais akmens” jeb Kummakivi. Šis dabas objekts sastāv no diviem laukakmeņiem, no kuriem viens, kā šķiet no malas, nestabili žonglē uz otra. Apakšējais bluķis līdzinās pauguram, tas ir daļēji iegrimis zemē, un tam ir gluda, izliekta virsma. Virs šī pamatieža atrodas vēl viens milzīgs akmens, aptuveni septiņus metrus garš. Saskares virsma starp abiem akmeņiem ir ļoti maza, radot iespaidu, ka augšējais akmens veic neiespējamu līdzsvarošanās misiju un jebkurā brīdī var noripot lejā. Tomēr tas nekad nav noticis, un akmeni nevar ne sašūpot, ne pakustināt ar cilvēka spēku.

Šīs apkaimes senie iedzīvotāji, bez šaubām, bija apmulsuši par šo dabas brīnumu un meklēja izskaidrojumu, kā šis balansējošais iezis nonācis tik grūti izprotamā stāvoklī. Visticamāk, viņi mēģināja pārvietot akmeni ar saviem spēkiem, taču nespējot to pat izkustināt, nosprieda, ka šeit ir iejaukts kāds pārdabisks spēks. Tādējādi vietējā folklorā saglabājusies leģenda, ka Kummakivi ir atnesis vai atvēlis kāds milzis vai trollis – ar milzu fizisko spēku apveltītas būtnes, kas apdzīvoja mežaino apkaimi un kam bijis paradums izmētāt apkārt laukakmeņus.

Ģeologi, protams, šo versiju uzskata par mazticamu, pieņemot, ka milzīgo iezi pēdējā ledus laikmetā ir atnesuši ledāji. Kad ledāji atkāpās no šī apgabala uz ziemeļiem pirms apmēram 12 000 gadu, šis akmens tika atstāts tik dīvaini balansējošā stāvoklī.

 

Garīgā prakse, kas transformē un harmonizē
Autore: Valija Beluza

Kur ir bieži pieminētā iekšējā pasaule – cilvēka smadzenēs, dvēselē vai citviet? Šīs Terra incognita priekšā kapitulējuši daudzu viedo prātu centieni. Vācu psihoterapeits Berts Helingers (1925 – 2019) daļu dzīves veltījis tādām mācībām kā eksistenciālā terapija, psihoanalīze, hipnoterapija, geštaltterapija, neirolingvistiskā programmēšana un radījis sistēmisko sakārtojumu metodi. Tā palīdz saprast: esībā, kosmiskajā apziņā, kurā pastāvam, ir ietverts noteikts likumsakarību kopums par to, kas un kāpēc notiek.

“Katram ir būtiskāki izprast savu unikālo dabu un sadzirdēt aicinājumu, kas dod prieku un gandarījumu,” uzskata Leo Aldis Jaunbrūns “Man tas ir attiecības ar cilvēkiem un spēja palīdzēt viņiem ieraudzīt risinājumus, kā uzlabot dzīves kvalitāti. Jau bērnībā, kad tika lūgts atbalsts, uztvēru to kā milzīgu iespēju. Tas man ļauj realizēties kā personībai, sajusties noderīgam, piederīgam – vērtīgam.”

- Kā nonāci līdz atziņai, ka jāapgūst sistēmisko sakārtojumu metode? Tā šķiet sarežģīta, jo ļaujot piekļūt kolektīvajā laukā esošajai informācijai un pat izmanīt tās stāvokli.
"Mums ar sievu ilgāku laiku nepieteicās bērns. Mēģinājām medicīnas palīdzību, gājām uz EGV klīniku, bija sarežģījumi ar bērna ieņemšanu. Uzzinot par Helingera radīto metodi, biju diezgan skeptisks, jo nevarēju iedomāties, kā tāda terapija var palīdzēt fizioloģiski. Tagad zinu - sistēmiskais darbs ir atjaunota lietu kārtība, lai palīdzētu ieraudzīt notikumu pēctecību. Piemēram, kur sajauktas lomas, un bērns grib kļūt par vecāku savam vecākam. Ir lietas, ko nevar mainīt vietām. Es esmu savu senču turpinājum, tas, ko viņi piedzīvojuši, izdzīvojuši. Tāpat kā dabā – kokam ir stumbrs, pie kura ir lielie zari, pie tiem mazāki zari un zariņi. Caur sistēmisko darbu, lomām iespējams vērsties pie senčiem, izprast viņu kļūdas, konfliktus, noslēpumus un aizvainojumus. Tie ir cēloņi, mantojums, kas pēc laika sāk izpausties fiziskā veidā kā slimības simptomi. Vai arī dažādus signālus cilvēkam dod notikumi, attiecību sarežģījumi, ko neizdodas noregulēt. Bieži vien atbilde ieraugāma, apskatot cēloni."

 

Cilvēks – instruments Dieva rokās
Autors: Romāns Koļeda

Laimes terapeite Inese Prisjolkova dzīvi iesaka uztvert ar atvērtu sirdi un pateicībā par absolūti visu, jo tikai tā iespējams apzināties, cik unikāla un vērtīga ir mūsu cilvēciskā pieredze. Pavasara studijas vadītāja un grāmatu autore ar sev vien piemītošu spēju savērpt dzīves akcentus zaigojošā pērļu virtenē pievelk pozitīvi domājošu cilvēku loku. Inese smejoties saka: “Esmu nelabojama optimiste, ja iekrītu ar seju peļķē, pirmais, ko pamanu – ak, cik skaisti atspīd debesis!”

- Šobrīd pasaule šķiet dažādu draudu pilna – no dabas stihijām līdz vīrusiem. Kā tajā visā jūtaties?
“Jūtos ārkārtīgi labi, jo iekšēji ne pret ko vairs neprotestēju. Ļaujos visam, kas notiek gan manī, gan ārpus manis. Esmu izgājusi cauri lielām, personiskām transformācijām pavisam citā laikā, kad pasaulē bija daudz mierīgāk. Pēc visa, ko esmu savulaik pieredzējusi, pašlaik notiekošais šķiet viegli pārvarams. Mani neuztrauc, ja tikšanos ar cilvēkiem klātienē jāmaina pret Zoom platformu vai Facebook tiešraidi, un netracina valdības diktētie ierobežojumi. Ja jāuzliek maska, es to daru un eju paceltu galvu. Starp citu, mums ar vīru mājās bieži ir tamlīdzīgas sarunas, jo ik pa laikam viņš jūtas aizskarts savās tiesībās. Es tad mēdzu vīru nomierināt: “Kā tu vari tikt aizskarts, ja patiesībā esi brīvs?” Neviens nevar neko nodarīt brīvam cilvēkam.”

- Cik brīvam jābūt indivīdam, kur ir tā robeža?
“Runāju par iekšējo sajūtu amplitūdu un brīvību, kuru ārpasaule ne ar kādiem līdzekļiem nevar ierobežot, jo – es vienalga domāšu, ko gribēšu, un mīlēšu visu cilvēci.”

- Kas jūsu redzējumā sabiedrībā mainījies pandēmijas gaitā, vai atklājušās kādas jaunas šķautnes?
“Arvien vairāk pārliecinos, ka stāsts nav par Covid, bet – mīlestību. Cilvēce tiek testēta. Cik mūsos ir gaismas un mīlestības, tik daudz arī spējam pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. Protesti, ciešanas, emocionālā izdegšana un citas negācijas ir mūsu iekšpasaulē notiekošais karš, kuru var izbeigt vienīgi ar labvēlības pilnu attieksmi pret dzīvi. Aicinu ikvienu sevī vairot gaismu, nododoties lūgšanām, meditācijām un labiem darbiem. Pati sevi uztveru kā saucēja balsi tuksnesī, kura diendienā uzrunā cilvēku tūkstošus, lai viņi domātu laimīgi. Gaišam cilvēkam ikdienas duļķes netiek klāt, jo viņa sirds ir skaidra.”

 

Oneiromantija - pareģošana pēc sapņiem
Autore: Daina Virca

Kopš Antīkās Grieķijas laikiem par oneiromantiju (oneiros – sapnis, manteia – pareģojums – sengrieķu val.) saukts zīlēšanas veids, kura pamatā ir sapņu tulkošana. Līdz mūsdienām saglabājušās ziņas par 2. gadsimtā dzīvojoši profesionālo pareģi Artemidoru no Efesas (tagad Selčuka Izmiras provincē, Turcijā), kā arī viņa traktāts piecās grāmatās Oneirokritika jeb pamācība sapņu tulkošanā. Darbu gan viņš parakstīja kā Artemidors no Daldijas, līdiešu pilsētas mūsdienu Turcijas rietumos.  Pirmās trīs grāmatas bija domātas plašākam lasītāju lokam, un tajās autors enciklopēdiskā kārtībā skaidroja nosapņoto priekšmetu un darbību simbolisku nozīmi, savukārt pēdējās divas – dēlam, kurš arī apguva pareģošanas mākslu.  

Enciklopēdija par sapņiem
Artemidora Oneirokritikas pirmajā grāmatā iztirzāta cilvēka ķermeņa anatomija un dažādas darbības, ko var veikt ar rokām, kājām un citām ķermeņa daļām: piemēram, 82 nodaļā skaidrots, kā un kāpēc sapnī parādās tādas ķermeņa daļas kā galva, un kāda ir nozīme galvas izmēram. Tāpat traktātā aprakstīts, ko vēsta sapnī redzētā ēšana un dažāda seksuālās darbības. Tā, piemēram, autors skaidro: “Rīkošanās ar instrumentiem, kas sagriež vai sadala priekšmetus divās daļās, nozīmē domstarpības un strīdus, kā arī lūzumus un citas ķermeņa traumas.” Otrā grāmata veltīt nosapņotiem  objektiem un norisēm dabā, to vidū, dažādiem savvaļas un mājdzīvniekiem, laika apstākļiem, arī dieviem un lidošanas procesam. “Starp visiem meža kustoņiem un mūsu nelabvēļiem pastāv saikne – vilks nozīmē cietsirdīgu ienaidnieku, lapsa vēsta, ka ienaidnieks neuzbruks atklāti, bet slepus,” secina Artemidors.  Trešajā grāmatā apkopoti vēl visdažādākie priekšmeti, parādības un norises, kas īsti neiederas ne cilvēkam ne dabai atvēlētās sadaļās. Savukārt ceturtajā un piektajā grāmatā autors, uzrunādams dēlu,  pievēršas sapņu skaidrošanas tehnikai. 

 

Tumsas valdnieka uznāciens
Autore: Anda Kaļinka

Iespējams, bez šā „personāža” pasaule būtu pavisam citāda un dzīve uz zemes līdzinātos paradīzes dārzam. Taču pasaule ir nepilnīga – tāda, kāda tā ir, – jo Dievam un gaismas spēkiem arvien opozicionējis šis otrais, kuru ietver tumsa, grēks un ļaunums...

Zaudētā gaisma
Reiz viņš bija debesu iemītnieks, paša Dieva dēls, gaismas eņģelis, kura klātbūtnē viss piepildījās ar gaismu. Viņa vārds iemiesoja viņa būtību: vārds „Lucifers” radies no vārda „gaisma” un „nest” savienojuma. Romiešiem tas nozīmēja – „gaismu nesošais” vai „agrīnā zvaigzne”. Tāpat par „Luciferu” sākotnēji sauca planētu Venēra, kas bija redzama rītausmā un vakarā. Savā erceņģeļa veidolā Lucifers asociējās ar visu, kas simbolizē gaismu, tīrību, šķīstību un padevību. Savu negatīvo nokrāsu šis vārds ieguva pēc tam, kad Gaismas eņģelis nodzēsa savu gaismu un kļuva par Tumsas pavēlnieku, elles saimnieku – Sātanu. Kaut arī vārds „sātans”, saskaņā ar Jesajas grāmatu, tulkojumā nozīmē „gaismu nesošais”.

Lucifers, viens no nedaudzajiem, kuram izdevies pabūt abās „spēles laukuma” pusēs – gan debesīs, gan ellē. Tādējādi Lucifera dzīvesstāstu var sadalīt divos etapos – debesu dzīvē eņģeļa veidolā un dzīvē pēc krišanas, kļūstot par Tumsas valstības pavēlnieku. Lucifera tēvs ir pats Dievs, kurš viņu radīja no tīras gaismas. Kaut dažos avotos pieminēta arī māte – Lucīda. Pati nebūdama dzīva, viņa iemiesojusi visu dzīvo. Tēvs savu dēlu apveltīja ar pārdabisku spēku, pateicoties kuram Lucifers pēc grēkā krišanas tika atstāts dzīvs. Dievs viņu nespēj nogalināt, tā kā viņi abi ir gandrīz vienlīdzīgi. Kaut pats Lucifers to apzinājās, vien nonācis ellē, kad kļuva par galveno Dieva, sava Radītāja, pretinieku.
Kā zināms, Lucifera lielais grēks, kura dēļ viņš zaudēja debesu gaismu, bija lepnums. Tā iemesls bija Jēzus Kristus... Proti, tieši šis mirstīgais Dievam nez kādēļ bija kļuvis par vistuvāko radību, kamēr Lucifers, Gaismas dēls, tika atstāts ēnā. Un lai ko Lucifers nedarītu, lai izpelnītos Radītāja uzticību un mīlestību, viss izrādījās veltīgi. Dievam un citiem eņģeļiem nu galvenais bija kļuvis Jēzus. Sākumā Lucifers to pakļāvīgi pieņēma, kaut arī nebija ar to dziļi mierā, taču virkne sekojošo notikumu nomainīja viņā padevību un samierināšanos pret citām jūtām.