Par cilvēces lielajām drāmām un personībām!
Populārzinātnisks ilustrēts ikmēneša izdevums par vēsturi – lielākajiem civilizācijas pavērsieniem, kariem, valdniekiem, politiķiem un tautu likteņiem, pasaules apgūšanu un kultūras vēstījumiem nākotnei. Žurnāls saistoši stāsta par svarīgākajiem notikumiem un izcilām personībām pasaules un Latvijas vēsturē. Tā mērķis ir rosināt interesi par pagātni, lai labāk izprastu pasauli, kurā dzīvojam šodien. Žurnāla materiālu veidošanā piedalās dažādu vēstures zinātnes nozaru vadošie eksperti. Rakstus papildina bagātīgas ilustrācijas. Žurnāla raksti vēsta par plašu laika periodu – no antīkajām civilizācijām, līdz mūsdienām, vēstot par liktenīgiem vēstures pavērsieniem, tehnoloģiju progresu, karu gaitu un karamākslas sasniegumiem, kultūras un mākslas mantojumu, kā arī vienkāršā cilvēka dzīvi dažādos laikmetos.
"Mēs katrs esam bagāts ar to, ko esam piedzīvojuši, izjutuši, izraudājuši, izlīksmojuši... Un esam bagāti arī ar to, ko gadījies redzēt, dzirdēt, iepazīt dažādos klātienes un neklātienes ceļojumos – braucot uz tuvām un tālām zemēm, satiekoties ar dažādiem cilvēkiem un klausoties viņu dzīves pieredzē, skatot fotogrāfijas, filmas, lasot grāmatas. Veidot žurnālu “Ilustrētā Pasaules Vēsture” ir kā doties piedzīvojumiem bagātā neklātienes ceļojumā apkārt pasaulei, turklāt cauri dažādiem laikiem. Dodamies ceļojumā kopā? Čemodāns vai mugursoma nav jākrāmē un aviobiļetes nav jāpērk, ir tikai jāatver un jāsāk lasīt žurnāls “Ilustrētā Pasaules Vēsture”. Tiekamies piedzīvojumā!"
Aiva Lapiņa, žurnāla "Ilustrētā Pasaules Vēsture" galvenā redaktore
ABONĒ: ILUSTRĒTĀ PASAULES VĒSTURE
Seko līdzi žurnāla "Ilustrētā Pasaules Vēsture" jaunumiem arī Facebook lapā!
Lasi fragmentus no iepriekšējo žurnālu numuriem!
Latvijas armija un tās gatavība aizstāvēt savu valsti
Autors: Dr. hist. Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora p.i.
Latvijas armija nekad neuzbruks citai zemei un nekāros pēc svešas zemes, mantas un darba augļiem. Latvju karavīrs nekad nevienam neies palīgā apspiest citas tautas (..) Bez cīņas tautas uzticētos ieročus, mūsu tautas un Tēvzemes brīvību mēs neatdosim nevienam un nekad (..). Mēs esam to teikuši, sakām, un, ja vajadzīgs, izpildīsim,” raksturojot bruņoto spēku garu, 1939. gadā stingri saka Latvijas armijas komandieris, ģenerālis Krišjānis Berķis. Vai armija arī praktiski ir gatava valsts aizsardzībai?
Latvijas valstij un tās bruņotajiem spēkiem nebija teritoriālās ekspansijas plānu pret kaimiņzemēm. Latvijas valdība plānoja tikai aizstāvēt savu zemi. Savu militāro doktrīnu jeb militāro domu Latvijas armija sāka veidot tūlīt pēc Neatkarības kara (1918–1920) beigām. Pats Neatkarības karš par paraugu Latvijas militāri stratēģiskās aizsardzības doktrīnas izstrādei gan nederēja. No šīm cīņām, kurās Latvijas armija izcīnīja brīvību jaunajai valstij, atbrīvojot tās teritoriju no ienaidniekiem, varēja smelties garīgo spēku, bet ne militārās atziņas. 20. gadsimta 20. un 30. gados zinātniski tehniskais progress bruņojuma jomā bija gājis uz priekšu milzu soļiem. Salīdzinājumā ar Neatkarības karu, kura laikā kaujas izcīnīja galvenokārt ar vieglajiem strēlnieku ieročiem – šautenēm un ložmetējiem, armiju bruņojums bija kļuvis sarežģītāks un arī dārgāks. Un mazajām valstīm aizsardzības budžetā atvēlēto ierobežoto līdzekļu dēļ bija gandrīz neiespējami šajā jomā sacenties ar lielvalstīm.
10 jautājumi par Ukrainas vēsturi
Autors: Ilze Grīnuma
Simtiem gadu ukraiņu plašās zemes plucinātas pa daļām – izdevīgais ģeopolitiskais stāvoklis lielvarām vienmēr bijis tīkojams kumoss. Tas ietekmējis dažādo teritoriju attīstību un etnisko sastāvu un atstājis sekas līdz pat mūsdienām. Lasi par desmit pagrieziena punktiem Ukrainas vēsturē!
12. gadsimta sākumā sastādītajā senkrievu hroniku apkopojumā “Pagājušo gadu stāsts” ietvertā vēlāk populārā leģenda vēsta, ka pamatus Kijivai liek Kijs kopā ar brāļiem Horivu un Ščeku un māsu Libidu. Viņš esot bijis vadonis spēcīgajai poļanu ciltij, kas apdzīvo mūsdienu Ukrainas teritorijas centrālās daļas Dņepras krastus. Arheoloģiskās liecības apliecina, ka Kijivas apkārtne ir apdzīvota jau paleolītā un spēlējusi svarīgu lomu indoeiropiešu izplatīšanās procesos, vienlaikus nesniedzot precīzas norādes par pilsētas dibināšanu. Vairāki 20. gadsimta otrās puses ukraiņu un krievu arheologi un vēsturnieki Kija valdīšanas laiku centušies iekļaut vēsturiskajos procesos, pieļaujot, ka tas varētu būtu bijis 6. gadsimtā. 7.–8. gadsimtā poļanu zemes ar Kijivu kā centru uztur sakarus ar Bizantiju un izveido ienesīgu tirdzniecības tīklu ar arābiem.
Kurš automobilis labāks?
Autors: Else Kristensena, Nilss Peters Grancovs-Bušs
Tvaiks, gāze, elektrība, benzīns vai hibrīds – jaunā automobiļu industrija 19. gadsimtā sīvi cīnījās par to, kurš radīs labāko auto. 1911. gadā šī sacensība bija galā. Pateicoties pāris izšķirošiem izgudrojumiem, viens no tiem kļūst par uzvarētāju.
Sacīkšu braucējs Freds Meriots piekārto savas autovadītāja brilles. Cieši piegulošie acu sargi pasargā viņu no pretvēja sacīkšu trasē pie Ormondbīčas Floridā. Viņa auto, tvaika darbinātais “Stanley Steam Racer”, neprofesionālim, iespējams, atgādina kajaku uz velosipēda riteņiem, taču auto ir ātrs – patiesi ātrs. Gadu iepriekš, 1906. gadā, Freds Meriots ar agrīnāku tvaika auto modeli sasniedza neaptveramu ātrumu – 205,5 kilometrus stundā.
Tagad auto ir uzlabots, un braucējs cer pārspēt pats savu rekordu. Meriots sāk braukt, un auto aizšaujas kā lingas sviests akmens. Skatītāji aiztur elpu. Pēc īsa brīža visi noelšas, kad auto piepeši atraujas no zemes. Kā plēsīgs putns, kam aizšauts spārns, transportlīdzeklis lidinās virs smiltīm, līdz ar troksni piezemējas.
Rommela pēdējā misija
Autors: Esbens Mensters Kērs
Kad 1943. gadā nacistu slaveno feldmaršalu Ervinu Rommelu ieceļ par Atlantijas vaļņa projekta vadītāju, darāmā izrādās vairāk, nekā prognozēts.
1943. gada 4. decembrī Dāniju apmeklē slavens vācu feldmaršals – Ervins Rommels, kurš ir iemantojis cieņu un apbrīnu abās frontes pusēs. Hitlers ir uzticējis viņam ļoti svarīgu uzdevumu: vadīt Atlantijas vaļņa pilnveidi, t.i., uzlabot nocietinājumu sistēmu no Norvēģijas ziemeļiem līdz pat Francijas un Spānijas robežai, lai neļautu Sabiedrotajiem iebrukt Rietumeiropā. Feldmaršala pirmā inspekcijas brauciena maršruts ved uz ziemeļiem.
Husītu kari Bohēmijā
Autori Jonass Ternijs Arasons. Bū Kindtlers-Nilsens, Aiva Lapiņa
1415. gadā sadedzina sārtā čehu priesteri un reformatoru Janu Husu, un šis notikums aizsāk plašus nemierus visā Bohēmijā. Reformētās baznīcas piekritēji un garīdznieka sekotāji – husīti – 15 gadu cīnās gan pret katoļu un Svētās Romas impērijas spēkiem.
Mēnešiem ilgi čehu teologs Jans Huss ir sēdējis ieslodzīts aukstā un mitrā klostera tornī pie Konstancas pilsētas Vācijas dienvidos. Romas katoļu baznīca garīdznieku ir apsūdzējusi ķecerībā. Husu var glābt vienīgi tas, ja viņš atsakās no saviem vārdiem un rakstiem. Taču čehu garīdznieks stingri turas pie savas pārliecības un skatījuma uz kristietību, un Romas katoļu baznīcu, un spriedums ir bargs: nāvessods, pakarot sārtā.
Romas katoļu baznīca cer, ka ar nāvessodu apturēs teologa ideju izplatīšanos Bohēmijas Karalistē mūsdienu Čehijā. Taču izrādās, ķecera sārts Konstancā kļūst par dzirksteli, kas aizdedzina nežēlīgus reliģiskus karus, kas vairāk nekā 15 gadu plosa Centrāleiropu.
No biezputras līdz saldējuma gulbim jeb
Senākās grāmatas latviešu valodā
Autore Ilze Grīnuma
Sākot ar biezputru un skābu kāpostu zupu, beidzot ar Saules karaļa cienīgu, izsmalcināti dekorētu cepeti, sparģeļu mērci, trifelēm vīnā un bruņurupučiem. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā katra namamāte var atrast savam makam un stāvoklim atbilstošu pavārgrāmatu. Ir receptes muižas virtuvei, bagātai vai ne tik pārtikušai pilsētniecei un lauku sētas saimniecei. Ir veģetāru ēdienu grāmatas un tulkojumi no citu tautu pavārmākslas zinātājām.
Ko senākās pavārgrāmatas piedāvā likt galdā? Sarežģīti gatavojamas maltītes. Pirmajos latviski (un arī citās valodās) sarakstītajos izdevumos dominē komplicēti pagatavojami un iespaidīgi dekorēti gaļas, it īpaši medījuma, un zivju ēdieni. Gaļa ir dārga, tāpēc apliecina statusu, savukārt zivis uzskata par vērtīgu produktu un tāpēc reprezentatīvu, it īpaši līdakas un zušus. Grāmatās ir arī receptes nēģu, lašu ikru un austeru pasniegšanai. Lašu ikru marinēšanu Baltijā pazīst kopš viduslaikiem, un tie aprakstīti Kurzemes augstāko kārtu galdā jau 17. gadsimta vidū. Jauno laiku sākumā zivju delikateses un ikrus Latvijas teritorijā arī importē – ikrus uzskata par ļoti nozīmīgu sociālā statusa rādītāju.
“Te var atrast visu, kas labpatīk kārumnieka garšai,” raksta ārsts Oto Hūns par 18. un 19. gadsimta mijas Rīgu. “Šurpu ved jūras zivis un austeres, bet ziemā ikrus un dažādus saldētus putnus no citām Krievijas un Polijas guberņām.” Ne velti pavārgrāmatās sava nozīmīga vieta atvēlēta baložu, sloku un irbju, kā arī cīruļu un strazdu pagatavošanai.
April, april!
Autors Jans Hedegords
Vienu dienu gadā mēs drīkstam mazliet sameloties. Aprīļa joki parasti ir privāti un reti kļūst zināmi plašākai publikai. Tomēr, ja it kā nevainīgu jociņu izspēlē masu mediji, tas var izraisīt pat paniku un starptautiskas krīzes.
Pētniekiem nav zināms, kad radās 1. aprīļa joki. Kāds žurnālists uzdeva šādu jautājumu britu laikrakstā jau 1708. gadā, bet atbildi neatrada. Viņš secināja tikai to, ka tradīcija ir sena un sastopama daudzās un dažādās Eiropas kultūrās. Vissenākie norādījumi uz aprīļa jokiem nāk no 16. gadsimta. Ļoti iespējams, ka jokošanās tieši 1. aprīlī ir vēl vecāka, bet vēsturnieki nav atraduši rakstītos avotus, kas uz to norādītu.
Iespējams, šīs tradīcijas saknes meklējamas 1564. gadā, kad Francijas karalis Šarls IX paziņoja saviem pavalstniekiem, ka no šī brīža Jaunais gads jāsvin 1. janvārī, nevis marta beigās. Konservatīvie iedzīvotāji, kas spītīgi turējās pie saviem vecajiem kalendāriem un uzstāja, ka svinēs Jauno gadu nedēļā pēc 25. marta, tika izsmieti un izjokoti.
Sašauts stārķis atrisina gājputnu noslēpumu
Autors Stīne Overbī
Gadu tūkstošiem ilgi cilvēki Eiropā lauzīja galvu, kur paliek putni, kad zemi apsedz sniegs un stindzina sals. Vai viņi dodas gulēt ziemas miegā, aizlido uz Mēnesi vai, iespējams, pat uzturas citā ķermenī? Izskaidrojums ieradās kopā ar kādu stārķi 1822. gadā.
Kad vācu grāfs Kristians Ludvigs fon Botmers 1822. gada 21. maijā pie Klicas pilsētas Meklenburgas–Šverīnas lielhercogistē nošauj balto stārķi, viņš piedzīvo lielu pārsteigumu. Atklājas, ka cēlo putnu ar garajām kājām jau ir centies nošaut cits mednieks. Stārķa kaklā ir iestrēgusi 80 centimetru gara bulta ar dzelzs uzgali. Bulta ir iedūrusies pie pleca un izdūrusies ārā gandrīz pie galvas.
Grāfs ir ļoti pārsteigts par savu dīvaino medījumu un aiznes mirušo putnu pie kāda taksidermista, lai to izbāztu. Fon Botmers vēl nav sapratis, ka šajā pavasara dienā nejauši palīdzējis rast atbildi uz vienu no zinātnes lielajām mīklām – jautājumu, kur stārķi un citi putni pārziemo, kad rudenī pazūd no ziemeļu puslodes.
Pasaulē populārākie klucīši – ķieģeļi
Autors Esbens Mensters-Kērs, Aiva Lapiņa
Reiz atjautīgi cilvēki Tuvajos Austrumos iedomājas no māla veidot pikučus, izkaltēt tos saulē un pēc tam sakrāmēt citu uz citu, veidojot sienu. Viņi neapzinās, ka liek pamatus ķieģelim – būvmateriālam, kurš ēku celtniecībai kalpo jau vairākus tūkstošus gadu. Latvijā tas zināms kopš 13. gadsimta.
Civilizācijas senākie ķieģeļi – tas ir viens no interesantākajiem un svarīgākajiem Londonas universitātes arheoloģes Ketlīnas Kenjonas atradumiem, kad viņa 20. gadsimta 50. gados veica izrakumus senās Jērikas pilsētas drupās. Arheoloģiskā izpēte Vecajā Derībā pieminētajā pilsētā Jordānas upes rietumu krastā risinājās sešus gadus. Tā zinātniekiem atklāja daudz interesanta par seno Jēriku, un arheologus pārsteidza atliekas no būvēm, kas bija celtas no ķieģeļu priekštečiem ap 8000. gadu pr. Kr.
Tolaik akmens laikmeta cilvēki tikko bija nomainījuši mednieku un vācēju dzīvesveidu un sākuši mācīties apstrādāt zemi. Viņi vēl neprata veidot māla krūkas, tomēr izdomāja, kā izveidot garenus māla pikučus, tos izkaltēt un pēc tam sakraut citu uz cita, veidojot sienas, kas spēj noturēt jumtu. Tādējādi Jērikā izauga apmetne, kas tiek uzskatīta par vienu no senākajām pilsētām pasaulē. Tās iedzīvotāji bija atklājuši cilvēcei vienu no visplašāk izmantotajiem būvmateriāliem.
