Praktisks un mūsdienīgs skatījums par dārgāko, kas mums ir – veselību, un visu, kas ar to saistīts!

Profesionālu ekspertu – mediķu, praktiskie padomi un skaidrojumi, pētījumi par uzturu, gudra pircēja ceļvedis. Atraktīvi pasniegta un tikai pārbaudīta informācija sievietēm, vīriešiem, bērniem un to vecākiem. Testējam produktus un piešķiram savu – žurnāla Veselība, kvalitātes zīmi. Vērtējam vidi un analizējam veselības aizsardzības sistēmu.

"Man palīdz dzīvot viegli kustība - mierīga, rāma un sevis saudzējoša. Nekāpt pāri saviem spēkiem, nemēģināt kādu citu pārspēt, netriekties “ar galvu sienā”, tomēr nepalikt mierā. Neļauties ierāmēties. Tīkls, režģis, rāmis neļauj elpot, spiež dvēseli, kaulus un miesu. Būdams ierāmēts cilvēks, vari kļūt par slogu sev un citiem. Un kaut reizēm tik ļoti sevis paliek žēl, nevajag – auklēties. Arī ar slimību, nē! Nečubini, neaprušini, neļauj tai pārņemt savu dzīvi. Reizēm ļoti palīdz ieteikums – liec taču slimību mierā, tad arī tā tevi neaiztiks!"
 

ABONĒ: VESELĪBA
Seko līdzi žurnāla "Veselība" jaunumiem arī Facebook lapā!

 

Lasi fragmentus no iepriekšējo žurnālu numuriem!

Numura tēma: Muguras sāpes & dārza darbi
Man ir dārzs. Un sāpoša mugura arī.
Autore: Laura Ikauniece
Konsultē:
Dr. med. Jānis Šlēziņš, neiroķirurgs
Elīna Malkiela, kūrorta rehabilitācijas centra „Jaunķemeri” neiroloģe
Krista Zalcmane, NRC „Vaivari” sertificēta ergoterapeite

Cilvēka atmiņa ir īsa kā mūsu vasaras. Tie, kurus muguras sāpes šogad atved uz ārsta kabinetu, nākamajā dārza darbu sezonā sola darīt visu, lai šīs mokas otrreiz nebūtu jāpiedzīvo. Paiet laiks, un nākamgad viss sākas no gala... Atkal rokam, ravējam, sūdzamies un ārstējamies. Bet muguras sāpēm un dārzniekam nav jābūt kā cimdiņam ar rociņu.

Muskuļi, kas prasa īpašu attieksmi
Vai nav tā, ka jebkuras kustības ir labas, arī strādāšana dārzā? Biežāk dzird, ka tieši mazkustīgumu ārsti pulgo kā vainīgo pie visām iespējamajām veselības kaitēm. Jautāju neiroķirurgam Jānim Šlēziņam, kādēļ katru gadu, sākoties siltajai sezonai, muguras sāpes kļūst par jautājumu Nr. 1 daudzu ārstu dienaskārtībā. „Protams, arī strādāšana dārzā ir fiziska aktivitāte, kas noteikti ir daudz labāk, nekā sēdēt dīvānā un neko nedarīt, bet vai šī slodze nāks par labu mugurai? Visticamāk, nē, jo darbs piespiedu pozā nekādā veidā nenostiprina muguras dziļo muskulatūru, kas balsta un atslogo mugurkaulu. Dārza darbos nav viegli ievērot ergonomiku, izsekot līdzi, lai katru kustību un darbību veiktu muguru saudzējošā pozā,” ārsts atbildot skaidro, ka muguras stiprību nosaka kauli, saites, starpskriemeļu diski, locītavas un muskuļi. Tomēr ar vingrošanu nav iespējams padarīt stiprākas ne locītavu saites, ne starpskriemeļu locītavas, bet muskuļus – tos gan var! „Tam paredzēti specifiski vingrinājumi, kas nodrošina muguras dziļās muskulatūras stiprināšanu. Tas, ka cilvēks ir sportisks, fiziski spēcīgs un trenēts, vēl nenozīmē, ka arī viņa muguras dziļā muskulatūra būs labi trenēta. Ja tāds sportisks cilvēks pavasarī ar pārliecību ķeras pie dārza darbiem, arī viņam pārslodzes dēļ muguras sāpes drīz vien ir klāt, jo izrādās – sports stiprinājis kāju muskuļus, bicepsus, tricepsus, bet muguras dziļie muskuļi tā arī palikuši vāji.”

Kas liek sāpēt krustos pēc fiziska darba, kādus darbarīkus izvēlēties un kā pareizi strādāt, lai saudzētu ķermeni un dārza darbi sagādātu tikai prieku. kāpēc profesionāli dārzkopji dārzā strādā uz ceļiem?

 

Intervija
Smadzenes atjaunojas gan!
Intervē: Anta Blumberga
Foto: Matīss Markovskis

Jānis Mednieks ir savas jomas speciālists, kuru viens otram iesaka tie, kam nepieciešama neirologa palīdzība. Sevišķi viņam uzticas gados jauni cilvēki, viņš ir gudrs, aizrautīgs, iecietīgs un atklāts.

- Vai neirologs ir tas speciālists, pie kura vērsties, ja sāp mugura, galva, tirpst rokas? Kas īsti ir jūsu darbības lauciņš?
"Nereti mēdz jaukt psihiatriskas problēmas ar neiroloģiskām. Piemēram, ir depresija, bet iet pie neirologa, tas ir klasisks gadījums. Neiroloģijas lauciņš ir saslimšanas, kas skar centrālo un perifēro nervu sistēmu. Pie centrālās nervu sistēmas pieder galvas smadzenes un muguras smadzenes. Pie perifērās pieder perifērie nervi, kas atiet no muguras smadzenēm, galvas smadzeņu stumbra un tā tālāk. Centrālās nervu sistēmas saslimšanas ir galvas smadzeņu slimības – tas var būt insults, dažādi smadzeņu audzēji, galvas traumu rezultātā radušies smadzeņu bojājumi, multiplā skleroze, dažādas iekaisīgas slimības, encefalīti, meningīti un citas. Līdzīgi arī muguras smadzenēm var būt iekaisīgas slimības, multiplā skleroze, mēs tās varam traumēt, piemēram, autoavārijā. Ir arī virkne saslimšanu, kas var skart perifēro nervu sistēmu, piemēram, dažādas polineiropātijas."

- Tomēr bieži vien cilvēki psihiatrus vienkāršā valodā sauc par nervu ārstiem.
"Ja runājam par to, ar ko atšķiras neiroloģijas saslimšanas no psihiatriskām, tad līdz 2000. gadam tika teikts, ka neiroloģisku saslimšanu gadījumā cilvēkam ir strukturāls vai funkcionāls galvas smadzeņu bojājums, bet psihiatrisko saslimšanu gadījumā nav vērojamas šādas izmaiņas. 20. gadsimtā, attīstoties dažādām izmeklēšanas metodēm, ir noskaidrots, ka arī pie dažādām psihiatriskajām saslimšanām ir vērojamas izmaiņas smadzeņu aktivitātē. Zināmā mērā psihiatrija un neiroloģija viena otrai ir pietuvojušās."

- Jūs vairāk darbojaties ar galvas smadzeņu saslimšanām, veicat elektroencefalogrāfiju. Kādos gadījumos šis izmeklējums nepieciešams?
"Ikdienā man nākas daudz nodarboties ar ārstu un pacientu izglītošanu šajā jautājumā. Izmeklējumu pēc būtības tiek veikts pārāk daudz, un tam ir savs vēsturiskais pamatojums. Smadzeņu strukturālās diagnostikas metodes jeb tā saucamo attēlu diagnostikas metodes – kompjūtertomogrāfija un magnētiskā rezonanse – nemaz nav tik sen pieejamas. Kompjūtertomogrāfija Latvijā ir kopš 80. gadu beigām, magnētiskā rezonanse – no 90. gadu vidus. Līdz tam izmantoja eletroencefalogrāfiju, lai konstatētu norādes, kādi varētu būt galvas smadzeņu darbības traucējumi un daba, – vai tas ir insults, audzējs, vai kaut kas cits. Mūsdienās, kad ir pieejamas tik precīzas metodes kā datortomogrāfija un magnētiskā rezonanse, eletroencefalogrāfijai bieži vien nav pamatojuma. Tā nepieciešama gadījumos, kad ir neskaidra iemesla samaņas zudums, lai noskaidrotu, vai tas nav saistīts ar epileptisku lēkmi. Mūsdienās eletroencefalogrammas pielietojums ir būtiski samazinājies salīdzinājumā ar laiku pirms 30 gadiem. Tomēr pacienti vēlas to saņemt, un ārsti bieži vien to nozīmē pēc inerces pacientiem ar galvassāpēm vai pēc pārciesta insulta. Apmēram 50% gadījumu šis izmeklējums tiek veikts nevajadzīgi. Manuprāt, pareiza pieeja būtu mērķtiecīgi nozīmēt šo izmeklējumu tiem, kam tas nepieciešams, un no speciālistu puses vairāk laika veltīt izmeklējuma analīzei, nevis izmeklējumu skaita nodrošināšanai. Var būt situācija, kad radioloģiskajos izmeklējumos varam atrast kaut kādas izmaiņas, bet jāsaprot, ka ne vienmēr tās var ņemt par pamatu slimības simptomiem. Piemēram, elektroencefalogrāfijā epilepsijai tipiskas izlādes bieži var būt līdz 3% cilvēku vispārējā populācijā, savukārt epilepsija, pēc aptuveniem datiem, visā pasaulē ir aptuveni 1%. Tātad sanāk, ka daudzi cilvēkiem, kuriem eletroencefalogrammā tiek konstatētas epileptiskas izlādes, notiek hiperdiagnostika. Pamatojoties uz izmeklējumā konstatētajām izlādēm, tiek uzsākta terapija un lēkmju tiešām nav, bet, iespējams, arī bez šīs terapijas nebūtu lēkmju. Tas arī ir iemesls, kāpēc pēc pirmās lēkmes nevajag uzsākt epilepsijas terapiju, jo ir 50% varbūtība, ka otras lēkmes nebūs arī bez iejaukšanās."

 

Gēnu lieta:
Mantojumā saņēmu paaugstinātu holesterīnu
Autore: Laura Ikauniece
Konsultē: Inga Orleāne, interniste, VCA „Aura premium” nodaļas vadītāja

Gados jauns, ēd kā supervaronis, sporto daudz un regulāri, bet holesterīns tāpat ir nemainīgi augsts. Ar vislielāko varbūtību iemesls ir ģenētiski noteikts, un to dēvē par ģimenes hiperholesterinēmiju.

Holesterīna rādītāju noteikšana analīzēs, ko katrs apzinīgs cilvēks skrīninga nolūkos veic vismaz reizi gadā, pie mums pieejama jau 25–30 gadus. „Toties laikā, kad studēju medicīnu, par tādu lietu kā ģimenes hiperholesterinēmija toreiz tikai sāka runāt. Lai gan joprojām par aterosklerozes attīstītību ir daudz neskaidru jautājumu, zināms, ka dažkārt gēnos mēdz būt mutācija, kas organismā izmaina holesterīna vielmaiņu. Paaugstināts holesterīna rādītājs, ko parasti konstatē jaunībā, visbiežāk ir saistīts ar iedzimtību,” skaidro interniste Inga Orleāne.

Aknas ir orgāns, kas ražo un sintezē triglicerīdus un holesterīnu, kas ir muskuļiem paredzētā enerģija, lai cilvēks varētu izdzīvot, ātri skriet, aizbēgt no ienaidnieka, dzīties pakaļ medījumam un fiziski smagi strādāt. Diemžēl šobrīd, kad dzīve pārsvarā norit ērtos dīvānos un biroja krēslos uz ritenīšiem, bet mamutam pakaļ nav jādzenas un arkls nav jāvelk, arī muskuļi holesterīnu enerģijai patērē visai maz. Bez tā holesterīna, ko fizioloģiski saražo aknas, papildu holesterīna devas tiek uzņemtas ar pārtiku, lietojot treknus, dzīvnieku valsts taukus saturošus produktus. Savukārt, ja ģenētisku mutāciju dēļ aknas holesterīnu ražo pastiprināti vai arī sintezē zema blīvuma holesterīna daļiņas, ko varbūt var uzskatīt par nepilnvērtīgu holesterīnu un enerģijas avotu, arī šīs daļiņas aktīvi izgulsnējas asinsvadu sieniņā. Šajā gadījumā holesterīna rādītāji asinīs būs paaugstināti pat tad, ja būs ļoti intensīvi treniņi un nevainojams uzturs. Pūlies, cik gribi, – rādītāji vienalga pārsniedz normu, un tad uz riska kārts ir ateroskleroze, kas savu uzvaras gājienu ar asinsvadu sašaurināšanu un dažādiem kardiovaskulārajiem riskiem sāk jau agrā jaunībā.

 

Apkārtējā vide
Atkritumi šķirot arī jāmāk!
Autore: Laura Ikauniece
Konsultē: Kaspars Zakulis, „Latvijas Zaļā punkta” direktors

Papīru pie papīra, stiklu pie stikla. Pirmajā brīdī šķiet, ka atkritumu šķirošanai pietiek ar gribasspēku vien. Tomēr, iedziļinoties procesā, nākas secināt – to jāmāk darīt, ja grib darīt pareizi. Ne visa veida papīrs der pārstrādei un ne visus stikla atkritumus drīkst izmest stiklam paredzētajā konteinerā.

Katru reizi, kad pie mājas piestāj auto, kas izved šķirotos atkritumus, konteineru saturs vispirms tiek novērtēts. Ja redzams, ka tur nonākuši sadzīves atkritumi, kas nav paredzēti pārstrādei, un to daudzums ir aptuveni 10%, viss šī konteinera saturs tiks atzīts par nederīgu un nenonāks pārstrādei, bet gan atkritumu poligonā. Tātad, nepareizi šķirojot atkritumus, zūd jēga, kādēļ vispār to darām. Labāk darīt pareizi, ielāgojot dažus knifiņus, ko vērts ņemt vērā arī atkritumu šķirošanas iesācējam.

Kur likt? 
Ar tauku plankumiem izraibināto picas kasti

a) Sadzīves atkritumos?
b) Papīram paredzētajā konteinerā?

Aicinājums ir šķirošanas konteineros ievietot pēc iespējas tīru šķirojamo materiālu – iepakojumu, kuram nav pielipušas ēdiena atliekas, papīru, kas nav izmircis vai izsmērēts dubļos, arī tukšas plastmasas pudeles. Tīram iepakojumam pārstrādes kvalitāte būs krietni labāka. Ja uz kartona kastes ir redzams neliels traips, tas nebūs nekas ārkārtējs, bet netīru, izmirkušu papīru, taukainu vai ar kečupa pārpalikumiem notraipītu picas kasti labāk izmest sadzīves atkritumiem paredzētajā konteinerā, kas vēlāk nonāks poligonā, kur no tiem tiks ražota gāze.

Bet kur likt tukšās piena un sulu pakas?

 

Veselība skaidro:
Kādēļ ārsts atteicās izrakstīt nomierinošas zāles?
Autore: Laura Ikauniece
Konsultē: Krista Mieze, RPNC Ambulatori konsultatīvās nodaļas un RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārste psihiatre

Brīdī, kad ar pašiedvesmu un elpošanas vingrinājumiem vairs nepietiek, lai tiktu galā ar trauksmi, vēršamies pie ģimenes ārsta ar lūgumu izrakstīt kādu nomierinošu līdzekli. Mūsu lasītājai Ancei radās jautājums, kādēļ viņas ārstei bija tik kategoriska nostāja un recepti zālēm tā arī neizdevās saņemt.

Vai jebkurš ģimenes ārsts drīkst izrakstīt nomierinošus medikamentus?
„Ance, vēršoties pie sava ģimenes ārsta, jūs rīkojāties pareizi, jo arī šis ārsts ir gana kompetents, lai izvērtētu pacienta psihoemocionālo stāvokli un nozīmētu atbilstošu terapiju. Tomēr vēlos uzsvērt, ka medikamentu izrakstīšana ne vienmēr ir pirmais solis, kā šādas situācijas risina. Ārsts noteikti sākumā runās par to, cik svarīgi ievērot miega higiēnu, sakārtot miega–nomoda režīmu, iet gulēt un mosties vienā laikā, negulšņāt pa dienu, gādāt, lai telpa miegam būtu klusa, vēsa, izvēdināta. Nelietot viedierīces divas stundas pirms miega, nerisināt pirms miega ar darbu saistītus jautājumus. Viegla vai mērena fiziska slodze vismaz trīs reizes nedēļā, sabalansēts veselīgs uzturs. Ģimenes ārsts (arī psihiatrs) var arī izsniegt nosūtījumu uz 10 valsts apmaksātām vizītēm pie psihologa vai psihoterapeita. Īpaši noderīga ir arī kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT), tāpat dažādu relaksācijas tehniku apgūšana un elpošanas vingrinājumi. Ar to ir jāsāk! It kā vienkārši, vispārzināmi ieteikumi, bet, ja tos ievēro, bieži izrādās, ka tas palīdz un zāles nevajag. Tikai tad, ja nekas no minētā nepalīdz, jālemj par medikamentiem. Protams, bieži ir situācijas, kad ārsts nozīmē medikamentus jau pirmajā vizītē, tāpēc gribu uzsvērt, ka katrs gadījums ir individuāls un pieeja var būt ļoti atšķirīga.”

Bet kad labāk vērsties uzreiz pie psihiatra?

 

Ērce bija un izbija, bet atstāja Laimas artrītu
Autore: Laura Ikauniece
Konsultē: Inita Buliņa, PKUS Reimatoloģijas centra vadītāja un Angelika Krūmiņa, RSU Infektoloģijas katedras profesore, infektoloģe

Ja tiešām izdodas pierādīt un noteikt, ka artrīta ierosinātājs ir ērču izraisīta laimborelioze jeb Laimas slimība, šis būs tas retais artrīta gadījums, ko iespējams pilnībā izārstēt. Tomēr ceļš līdz diagnozei ne vienmēr ir līdzens un vienkāršs.

Klasiski sākas vienā locītavā
Runājot par ērču pārnēsātajām slimībām, jāzina divas patiesības. Pirmā – ne visas ērces ir inficētas ar ērču encefalīta vīrusu vai borēlijām. Otrā – ne visas ar borēlijām inficētās ērces pārnēsā vienāda veida borēlijas. Pavisam zināmas vairāk nekā 15 borēliju sugas, bet Eiropā visbiežāk sastopamas trīs: Borrelia afzelii, Borrelia garinii un Borrelia burgdoferi sensu stricto. Tieši Borrelia burgdoferi ir tā, kuru mēdz vainot pie vēlīnas laimboreliozes formas jeb tā dēvētā Laimas artrīta. Biežāk ar šo artrīta veidu sastopas ASV dzīvojošie, jo šajā reģionā Borrelia burgdoferi ir visai izplatīta. Turpretim mūsu ērces biežāk ir inficētas ar borēlijām, kas skar nervu sistēmu. „Ja cilvēks nepamana Laimas slimības pirmās tipiskās pazīmes ar sarkanu pleķi uz ādas un neuzsāk ārstēt slimību, drīz vien borēlijas nonāk asins plūsmā un ceļo uz citām sistēmām, piemēram, uz nervu sistēmu, vai arī rada sirds ritma traucējumus, bet dažkārt borēlijas nonāk locītavās un ierosina tur monoartrītu. Tas nozīmē, ka 90% gadījumu Laimas artrīts sākas vienā locītavā,” saka reimatoloģe Inita Buliņa. Protams, pastāv iespēja, ka borēlijas vienlaikus var skart vairākas locītavas, un tas nereti jauc prātu, tāpēc reizēm ir garāks ceļš ejams līdz diagnozes noteikšanai.

3–25% gadījumu, saslimstot ar Laimas slimību, attīstās artrīts. Ārste Angelika Krūmiņa, strādājot infektoloģijas jomā, pēc vērojumiem secina, ka šādi pacienti nav reta parādība. „Ja cilvēks atnāk pie ārsta, stāstot, ka locītavas sāp jau mēnesi, divus vai ilgāk, viņš rūpīgi jāizmeklē arī uz laimboreliozi. Protams, biežāk laimborelioze izpaužas ar ādas formu jeb sarkano eritēmu, kas uz ādas parādās pēc ērces piesūkšanās, bet es teiktu, ka Laimas artrīti ir otrajā vietā.”

 

Atzīšos – joprojām nezinu, kā garšo zāles!”
Autore: Laura Ikauniece

Nekad neuzminētu, ka šomēnes enerģiskā farmaceite Maiga Liepiņa no Salacgrīvas svinēs savu 84. jubileju. Tic labajam cilvēkos, necieš lišķību un tukšu muldēšanu, ik dienu pavingro, uzēdot pa karotei maltu kaņepju sēklu, jo, tā dzīvojot, var iemantot labu veselību, lai nebūtu vajadzības ne pēc zālēm, ne dakteriem. Vienīgais fiziskais diskomforts, ko Maiga pazīst, ir paretam smeldzoši muskuļi, kad pārgājienā mēroti vairāki desmiti kilometru dienā.

Darbs: Pensijas vecumā kļuvu par aptiekas īpašnieci
„Taisnību sakot, farmaceite ir mana otra profesija. Sākumā izskolojos par feldšeri Rīgas 4. medicīnas skolā un mani norīkoja darbam slimnīcā Kolkā, kur toreiz atradās armijas slēgtā zona. Teritorijai priekšā bija šlakbaums, bet iekšā maza lauku slimnīciņa, kur mūsu mazais kolektīvs strādāja: ārste terapeite, es – feldšere, divas medmāsas, stomatologs, un vēl slimnīcā bija kādas 16 gultasvietas pacientiem. Nostrādāju šeit četrus gadus, viegli nebija, toties Kolkā iepazinos ar savu mīļoto vīru Ilgvaru, kurš bija izskolojies par pārtikas tehnologu un strādāja zivju pārstrādes rūpnīcā par galveno inženieri. Kad piedzima mūsu meitiņa Marsela, tolaik jaunajām māmiņām dekrēta laiks bija tikai divi mēneši. Drīz atgriezos darbā, bet, redzot, cik nogurusi esmu, vīrs mudināja mani iet mācīties kaut ko citu. Tā es izvēlējos farmāciju.

Pēc studijām sāku strādāt aptiekā Bulduros, drīz vien piedzima dēls Ainārs, bet pēc dekrēta meklēju darbu tuvāk mājām Rīgā. Pēdējos astoņus gadus pirms pensijas strādāju Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas „Gaiļezers” aptiekā. Dzīvoklis mums četriem Rīgā kļuva par šauru, un vīrs nolēma, ka ir laiks celt ģimenes māju. Kad Ilgvars sāka strādāt Salacgrīvā zivju pārstrādes rūpnīcā „Brīvais Vilnis”, brīvajā laikā viņš cēla māju, kamēr es turpināju darbu slimnīcas aptiekā, braucot uz Salacgrīvu katru nedēļas nogali.

Kad 55 gadu vecumā saņēmu savu pirmo pensiju, man sanāca 40 Latvijas rubļi jeb „repši”. Bet par tādu naudu cilvēks taču nevar izdzīvot! Sapratu, ka nebūs nekādā dīkā sēdēšana – būs vien jāsāk atkal strādāt. Gāju uz ministriju ar iesniegumu, lai ļauj man dibināt savu aptieku. Uz to man atbildēja: „Kundze! Tādā vecumā savu aptieku?!” Jautāju – kas vecumam vainas? Es tak neiešu lūgt iztikšanu ar pastieptu roku!

Lai gan Latvijā tobrīd jau sāka ienākt lielās ķēžu aptiekas, daudzi farmaceiti, kuriem piederēja savas aptiekas, apvienojās aptieku tīklā „Mana aptieka”. Arī es 1993. gadā tiku pie savas aptiekas, ko ierīkojām mūsu pašu jaunuzceltajā mājā, vēlāk nodibināju arī otru – „Ostas aptieku” Salacgrīvā. Jāteic, būt par aptiekas īpašnieku laukos – tas ir vienīgi pensionāram piemērots darbs, lai nopelnītu mazliet klāt pie pensijas. Taču šobrīd esmu atteikusies no savas pirmās aptiekas, ko bijām izveidojuši savās mājās. Tajā biju nostrādājusi 30 gadu. Reizēm jāmāk arī atsacīties, lai kādai citai sirdslietai, piemēram, dārzam, dzīvē izbrīvētu vairāk laika.

Atziņa
Kaut arī tā nekad nebija diennakts aptieka, ja cilvēkiem vajadzēja, vienmēr cēlos arī naktīs, slēdzu vaļā durvis un sniedzu palīdzību. Iespēja darīt labus darbus dod daudz enerģijas atpakaļ. Reizēm, vakaros pārdomājot aizvadīto dienu, pati brīnos, cik šodien daudz spēju paveikt. Gan zāli nopļāvu, gan izstaigājos, gan puķu dobes izravēju, traukus nomazgāju, veļu izmazgāju. Cilvēks ar savu rīcību un caur prieku spēj iedarbināt tādus apziņas līmeņus, kas pēc tam nāk palīgā arī viņam pašam.

 

Kāpēc aptiekās nav nopērkamas joda tabletes?
Autore: Laura Ikauniece
Konsultē: Dace Ķikute, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente un Dr. pharm. Kristīne Saleniece, LU Medicīnas fakultātes docente

Radiācijas draudu šobrīd mums nav, sola atbildīgās iestādes. Ja nav draudu, nav arī joda tablešu aptiekās, kas spētu profilaktiski aizsargāt vairogdziedzeri gadījumā, ja notiktu kodolkatastrofa. Speciālisti skaidro, ka jods pret radiāciju nav nekāda panaceja – rūpīgāk būtu jādomā par citiem veidiem, kā sevi pasargāt.

Šobrīd Latvijā ir reģistrēts tikai viens joda preparāts 65 mg tabletēs. Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente Dace Ķikute apstiprina, ka marta sākumā šīs tabletes patiešām nekur pie mums nevarēja nopirkt, bet Latvijas Zāļu reģistrā rakstīts, ka piegāde notiks marta vidū.

Kopumā lielo interesi par joda tabletēm Farmaceitu biedrības prezidente vērtē kā histērisku un nedaudz haotisku: „Joda izotops spēj izplatīties noteiktā attālumā – ja dzīvojam tālāk no vietas, kur notikusi radioaktīvā joda noplūde, smagais joda izotops mūs var nesasniegt, ja vien neiegriežas vēji, kas to spēj aiznest tālāk par noteikto zonu. Diemžēl kodolsprādziena rezultātā var rasties vēl citi izotopi, ar kuriem jau ir pavisam cita darīšana un pret kuriem ar joda tabletēm turēties pretī nevarēsim. Manuprāt, vispirms vajadzētu būt skaidram civilās aizsardzības plānam, kā šādās situācijās, ja notikusi kodolkatastrofa, pareizi jārīkojas. Uzskatu – ja kaimiņos darbojas agresors, nevaram trallināt, bet jāparūpējas, lai civilo aizsardzību visos veidos turētu dzīvu.”

Joda tabletes tikai pēc valsts rīkojuma!
Arī joda tablešu aprakstā minēts, ka tās nekādā gadījumā nedrīkst lietot pēc paša iniciatīvas, bet tikai tad, kad valsts oficiāli sniegusi informāciju pa radio vai televizoru, paziņojot par notikušo kodolavāriju. „Paziņas stāsta, ka Beļģijā valsts joda tabletes nepieciešamības gadījumā izdala iedzīvotājiem. Var teikt, ka šis ir stratēģisks medikaments,” uzsver Dace Ķikute. „Vecākās paaudzes cilvēki noteikti atceras, ka agrāk mācījāmies civilo aizsardzību un visi bijām iepazīstināti, kā rīkoties ārkārtas situācijā, ja noticis kodolsprādziens. Tolaik joda tabletes aptiekā bija pieejamas, paredzētas X stundai, kas, par laimi, tā arī nepienāca. Jāatceras, ka joda tabletes nedrīkst uzglabāt gaismā. Pieļauju, ka šiem preparātiem beidzās derīguma termiņš, un kopš tiem laikiem neviens par šo tēmu vairs nav domājis, jo līdz šim tas vairs nebija aktuāli.”

 

Slimnīcas pagalmā ik rītu skan Ukrainas himna
Intervē: Laura Ikauniece

Šobrīd  traumatologs, ortopēds un mikroķirurgs Mārtiņš Malzubris ir atgriezies Latvijā.
Mūsu saruna notika, kad viņš vēl ar kolēģi Olafu Libermani kādā no Kijivas slimnīcām operēja ievainotos ukraiņu karavīrus. Bija agrs rīts, un ausa kara 26. diena.  Kaut gan trauksmes sirēnas pilsētā gandrīz nerima, mūsu ārsti tur savām acīm pārliecinājās par brīvības cīnītāju neticamo drosmi. „Pat nonākot slimnīcā ar kaujā gūtām nopietnām traumām, visi kā viens jautā, kad varēs atgriezties cīņas laukā,” sarunā atklāja ārsts.

- Kā jums tur, Kijivā, šobrīd klājas?
“Mums iet labi. Jūtam un redzam, ka varam šeit sniegt nopietnu, praktisku palīdzību. Laikā, kad mikroķirurģija tikai attīstījās, Ukrainas medicīna šajā jomā skaitījās diezgan spēcīga. Arī dakteris Olafs Libermanis kā ārsts ir audzis laikā, kad bija mikroķirurģijas zelta laikmets. Toreiz Ukrainas mikroķirurģijas skola padomju telpā skaitījās viena no spēcīgākajām. Diemžēl šobrīd Ukrainā mikroķirurģija savu spozmi pilnīgi noteikti ir zaudējusi, jo lielākoties mikroķirurgi aizgājuši strādāt kosmētiskajā ķirurģijā, bet militārajā medicīnā mikroķirurģiskā palīdzība ir stipri ierobežota.”

- Aizbraucot teicāt, ka, visticamāk, būsiet atpakaļ ne ātrāk kā pēc divām nedēļām, bet vēl aizvien esat Kijivā.
“Palīdzības mehānisms ir labi iestrādāts, tāpēc domāju, ka, iespējams, pat vairākus mēnešus mūsu komanda turpinās darbu šeit, bet, vai tie būsim tieši mēs divi vai citi kolēģi no Latvijas, kas mūs nomainīs, to šobrīd nevaru pateikt. Ideālais variants būtu tāds, ka brīdī, kad mums būs jābrauc prom no Ukrainas, arī vietējie speciālisti būs pietiekami apmācīti, lai varētu sniegt iesākto palīdzību mikroķirurģijas jomā un veikt rekonstruktīvās operācijas.”

- Saprotu, ka šī nav pirmā reize, kad strādājat Ukrainā.
“Pirmo reizi kopā ar dakteri Olafu Libermani šeit bijām 2015. gadā, toreiz tikai novērotāju statusā, lai izzinātu situāciju, saprastu, kas potenciāli varētu draudēt Latvijai militāra konflikta gadījumā, lai spētu sagatavoties un nepieļautu medicīnā tās pašas kļūdas, ko toreiz pieļāva ukraiņi. Pēc šī brauciena ziņojām atbildīgajām institūcijām par pieredzēto, sniedzām priekšlikumus gatavošanās procesam, diemžēl tas neguva nekādu atsaucību. Tas ir līdzīgi kā ar profilaktiskajām pārbaudēm – visi zina, ka medicīnā profilakse ir visefektīvākā, bet ne visi tam pievērš vērību. Tādēļ mums ir pamatots uztraukums, domājot par Latvijas medicīnas sistēmas sagatavotību iespējamajām militārajām situācijām. Protams, gatavošanās potenciālajam karam nav ērts jautājums, ko kādam gribētos risināt miera laikā, diemžēl šobrīd visi kara medicīnas „profilakses” jautājumi tiešā veidā arī pie mums, Latvijā, kļuvuši aktuāli.”

- Gribat sacīt, ka mūsu mediķi nebūtu gatavi sniegt palīdzību, ja, nedod dievs, sāktos karš?
“Pilnvērtīgi, protams, nē! Jo nav tāda plāna, kā strukturēt medicīnisko palīdzību kara gadījumā. Latvijas medicīna kopumā ir salīdzinoši augstākā līmenī nekā Ukrainā. Esmu pārliecināts, ka mūsu ārsti trīs mēnešu laikā spētu ātri iemācīties un apgūt, kā sniegt palīdzību kara situācijā, diemžēl pa šiem trim mēnešiem jau būtu daudz sakropļotu cilvēku, kuriem varētu daudz labāk palīdzēt, ja mediķi šādiem apstākļiem tiktu iepriekš sagatavoti. Tas attiecas ne tikai uz ārstēšanas etapiem slimnīcās, bet arī uz palīdzības sniegšanu frontē. Tieši ar šādu pieredzi saskārās Ukraina, kad 2014. gadā sākās militārs konflikts Donbasā. Tika zaudēti ļoti daudzi karavīri elementāru zināšanu trūkuma dēļ, jo kareivji neprata sniegt pirmo palīdzību kaujaslaukā ievainotajiem, nemācēja uzlikt pat vienkāršu žņaugu vai vēl trakāk – šo žņaugu gluži vienkārši nebija! Šāviens ar mūsdienu ieročiem ir ļoti postošs, ar augstu enerģiju, tas bojā mīkstos audus, asinsvadus, nervus, bieži izraisa kaulu lūzumus. Pārrauto asinsvadu dēļ, ja žņaugu neuzliek un asiņošanu neaptur, līdz slimnīcai var nepaspēt. “

 

Detokss – vai tiešām organismam vajadzīgs?
Autore: Evija Ozola
Konsultē: Viktorija Zakarkeviča, sertificēta uztura speciāliste

Pavasarī nereti domājam ne tikai par gavēni, bet arī dažādām organisma attīrīšanas jeb detoksa kūrēm. Cik nepieciešamas tās ir, un kā varam ikdienā parūpēties par organisma attīrīšanu, nenodarot tam pāri?

Terminu „detokss” ikdienā dzirdam samērā bieži – organismu no toksīniem sola atbrīvot gan dažādi uztura bagātinātāji un īpašas tējas, gan kokteiļi. Tāpat organisma attīrīšanas kūres tiek reklamētas arī sociālajos tīklos, solot pāris dienu laikā nodrošināt ne tikai slaidāku augumu, bet arī labāku veselību. Detoksa paveidu ir ļoti daudz. Piemēram, lai it kā attīrītu organismu, varam noteiktu laika periodu dzert gan veselīgus smūtijus, kas pagatavoti no spinātiem, selerijām un citrusaugļu sulas, vai arī vairākas dienas iztikt tikai ar ūdeni, kam pievienots citrons. Kāds, iespējams, ir gatavs izmēģināt arī organismu attīrošās tējas, kam piemīt diurētisks jeb urīndzenošs vai vēdera izeju veicinošs efekts. Gana populāra ir arī klizmas veikšana un tā dēvētā zarnu skalošana, kā arī citi to attīrīšanas mehānismi, kas sola ātru šlakvielu, toksīnu un vielmaiņas galaproduktu izvadīšanu no organisma.

Organisma attīrīšanas metožu ir daudz, tomēr tām visām ir kas kopīgs – patiesībā īpaša attīrīšana tam nemaz nav nepieciešama, jo ar visa liekā izvadīšanu organisms ļoti labi tiek galā pats, efektīvi darbojoties noteiktām orgānu sistēmām. Aknas un nieres pārstrādā gan smagos metālus, gan citus organismam nevajadzīgus vielmaiņas galaproduktus un arī tik bieži pieminētos toksīnus, ko no organisma izvadām, urinējot un ar fekālijām. Tāpat organisma attīrīšanas funkciju pilda arī plaušas,

mums elpojot, un āda, kā arī tajā esošie sviedru dziedzeri, turklāt šie organisma pašattīrīšanās procesi notiek nepārtraukti, nodrošinot labu pašsajūtu un veselību kopumā. Nepieciešamības pēc papildu instrumentu lietošanas, kas stimulētu organisma pašattīrīšanos, nav. Tomēr, lai veicinātu to dabīgā veidā, kā arī, piemēram, uzlabotu gremošanas sistēmas darbību, ir svarīgi pievērst uzmanību atbilstošam uzturam un veselīga dzīvesveida ievērošanai kopumā.

 

Numura tēma: Slimās gūžas locītavas vietā mākslīgā
Neļauj sāpēm deldēt savu dzīvi!

Viens no mūsdienu medicīnas zinātnes sasniegumiem ir iespēja slimo locītavu nomainīt pret mākslīgu. Tas ļauj cilvēkiem arī ļoti cienījamā vecumā būt aktīviem, neciešot sāpes. Tomēr dažkārt pie mākslīgās locītavas tiek arī cilvēki, kas nav vēl sasnieguši pusmūžu.

Ir daudz informācijas par to, kā saglabāt veselas locītavas. Veselīgs dzīvesveids, sabalansēts uzturs, pietiekami daudz kustību, jo locītavām patīk, ja tām liek darboties. Tomēr arī tā nav garantija, ka līdz pat sirmam vecumam laimēsies saglabāt veselas locītavas, kas neradīs nekādas problēmas. Gūžas locītava ir viena no lielākajām locītavām cilvēka organismā, anatomiski varbūt ne sarežģītākā, tomēr tai ir gana nopietns uzdevums, lai mēs varētu būt aktīvi savā ikdienas dzīvē. Kad locītava vairs nespēj kalpot, mūsdienu medicīna piedāvā to nomainīt ar implantu jeb endoprotēzi. Ir iespējams nomainīt teju jebkuru locītavu, bet speciālisti teic, ka tieši gūžas locītava ir tā, kura statistiski visbiežāk tiek mainīta pret mākslīgo jeb endoprotezēta. Latvijā gadā tiek veiktas 3000–5000 lielo locītavu endoprotezēšanas operācijas.

Kas visvairāk kaitē locītavai
Galvenais iemesls, kāpēc var nākties izšķirties mainīt savu locītavu pret mākslīgo, ir osteoartrīts - deģeneratīva jeb ar organisma novecošanos saistīta saslimšana, kas rada locītavu skrimšļa nodilumu. „Protams, ir cilvēki, kuriem locītavas skrimšļa bojājumi ir minimāli arī 90 vecumā. Skumji ir tas, ka to nākas secināt, piemēram, situācijās, kad pacients ir nokritis un salauzis gūžas kakliņu. Rentgenā redzam, ka locītava nav izmainīta, bet jebkurā gadījumā šis cilvēks ir nonācis līdz gūžas protezēšanai. Jā, skrimslis viņam vesels, bet ir osteoporoze – kaulu vielmaiņas traucējumi, kas noveduši pie lūzuma pēc kritiena. Parasti cilvēki, kuriem locītavas nesāp, nenāk pie ortopēda, tāpēc precīzi nezinām, cik lielai daļai cilvēku cienījamā vecumā šīs locītavas ir veselas. Nav arī vienas konkrētas atbildes, kāpēc ir tā, ka vienam locītavas mazāk nodilst, bet citam tik ļoti, ka nepieciešams tās nomainīt. Protams, ir vairāki faktori, kas šo procesu ietekmē,” uzsver traumatologs-ortopēds Matīss Zolmanis.Parasti gan šie faktori jāskatās kompleksi, turklāt var būt arī tā, ka viena locītava nodilusi un jāapsver tās mainīšana, bet otra ir vesela.

Galvenie faktori, kas pastiprina gūžas locītavas dilšanu un izmaiņas, novedot pie nepieciešamības tajā ievietot endoprotēzi, ir iedzimtība un traumatizācija.

 

Pie smaga darba esmu radusi
Intervē: Laura Ikauniece

Nellija Lietuviete ir kā zīmols ginekoloģijā. Pacientes zina – šī ārste prot atrisināt vissarežģītākos rēbusus, un, ja vajag operēt, uz viņas rokām paļauties ir droši. RAKUS Ginekoloģijas klīnikas vadītāja, ginekoloģe sevi dēvē par meiteni no laukiem, reizēm raksturā šerpu, nepakļāvīgu, ambiciozu, bet vienmēr sievišķīgu un ar labu humora izjūtu. Uz šo interviju viņa atnāk ar kruķiem, bet savā stilā atmet ar roku sakot: „Ai, vecu sporta traumu izoperēja! Man neierasta situācija, toties šis bijis vērtīgs laiks pārdomām par sevi un apkārt notiekošo.”

„Man patīk 8. marta tulpju svētki. Mums ir Mātes diena, bet ne visas sievietes ir mātes. Ir Valentīndiena, bet tā ir mīlētāju diena. Taču visas sievietes ir sievietes un 8. marts ir svētki mums visām. Ja kādai nav šīs sajūtas, nopērciet sev visskaistāko ziedu, lai sevi iepriecinātu. Svētku nevar būt par daudz. Reiz tieši 8. martā man sanāca būt Itālijā uz pasaules ginekoloģiskās endokrinoloģijas kongresu. Pati Itālija jau ir skaista, bet todien spoži spīdēja saule, uz katra stūra vīrieši tirgoja dzeltenas mimozas un visām sievietēm šajā dienā Florencē muzeji bija par brīvu. Vai nav skaisti? “

- Ļoti! Ja reiz mēs par sievišķību sākām... Esmu ievērojusi, ka vairākās intervijās jums piedēvē, ka esat viena no retajām operējošajām ginekoloģēm Latvijā, kura operē kā vīrietis. Tas jums ir kompliments?
“Noteikti! Es gan nevaru apgalvot, ka operēju kā vīrietis, jo zināms, ka arī vīrieši operē dažādi. Noteikti ir vēl daudzi citi ginekologi, kas operē labāk par mani. Tālu nav jāmeklē, mūsu ginekoloģijas klīnikas pamatsastāvā arī ir šis zelta fonds, kur katrs operē ļoti labi. Tikai labā komandā var pilnvērtīgi un droši strādāt. Man ir fantastisks atbalsta personāls – vecākā māsa, administratore, māsiņas, māsu palīgi. Tomēr nevaru noliegt, ka esmu ātra un rokas man strādā labi. Ginekoloģija ir mana specialitāte, kurā vienlaikus vajag gan asu prātu, gan domāšanu, gan darīšanu. Ja terapeitam vēl ir laiks palasīt literatūru, padomāt, operējošam ginekologam, strādājot lielā, vadošā klīnikā, laika nav.”

- Tā bijusi jūsu apzināta izvēle strādāt ginekoloģijas „smagākajā galā” – veikt lielās operācijas, dežurēt naktīs, risināt akūtus gadījumus?
“Tad jāsāk ar to, kādēļ aizgāju studēt medicīnu. Mani mīļākie priekšmeti skolā bija matemātika un gramatika, kas nozīmē, ka es būtu bijusi laba daudzās jomās, bet nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli par labu ginekoloģijai. Laikā, kad beidzu Medicīnas institūtu, tikt strādāt slimnīcā par ārstu varēja vien tad, ja kāds aizgāja pensijā. Savukārt es biju meitene no laukiem, toties Ļeņina stipendiāte, absolūtā teicamniece – abas ar māsu (profesore Inese Mihailova – aut.) Bebrenes vidusskolu beidzām ar zelta medaļām. Studiju laikā saņēmu stipendiju ārsta algas apmērā, varēju atļauties nestrādāt, bet mācīties. Kā mana meita saka – tu vienkārši „zubrīji” un biji „zubre”. Labs psihoterapeits pateiktu, ka tas arī uzliek zināmu psiholoģisko spriedzi, jo vēl līdz šim bieži naktīs murgoju, ka nevaru nokārtot eksāmenu savos mīļākajos priekšmetos. Pēc studijām nonācu internatūrā Rīgas 1. slimnīcā un, neskatoties uz to, ka līdz šim biju labi mācījusies, pēkšņi biju pilnīga nulle. Pusgadu katedras vadītāja par mani runāja tā – atnākusi te viena „zubre”, neko neprot. Bija sevi vēlreiz jāpierāda, bet palaimējās ar fantastiskiem skolotājiem, kuri mani atbalstīja. Trīs gadus stažējos, intensīvi strādājot trīs slodzes, strādāju arī par pasniedzēju Rīgas Medicīnas institūtā. Pie smaga darba esmu pieradusi.”

- Ar to pietiek, lai tiktu uz augšu pa karjeras kāpnēm?
“Protams, tas ir arī vecāku nopelns, kuri mūs abas ar māsu savulaik gatavoja nevis laimīgai, sievišķīgai dzīvei, bet arī sūram darbam. Arī vecāki sūri strādāja, bija nopietni, inteliģenti darba cilvēki. Paps bija Bebrenes veterinārā tehnikuma saimniecības vadītājs, mamma strādāja bibliotēkā. Savā klasē biju kā baltā vārna, līdzīgi Kaukāza gūsteknei. Pirmkārt, labi mācījos, nodarbojos ar daudziem sporta veidiem, sākot ar pionieru četrcīņu (60 m skriešana, tāllēkšana, lodes grūšana, šķēpmešana) un beidzot ar pažarnieku sportu līdz pat republikas sacensībām. Arī slēpoju, spēlēju volejbolu, nodarbojos ar orientēšanos, galda tenisu. Nebiju arī neizskatīga. Kad klases audzinātāja teica – tev rīt jābrauc uz rajona sacensībām basketbolā, atbildēju, ka nevaru, jo rīt braucu uz republikas olimpiādi bioloģijā, kurā arī vinnēju. Jā, ar smagu darbu visu var panākt, tikai kādam jāpieliek vairāk, bet citam mazāk pūļu, lai būtu rezultāts. Mana mamma bija arī lieliska daiļamatniece, tamborēja, šuva, nedēļas laikā spēja uzadīt mēteli. Nupat Bebrenes pagastā adītās vilnas zeķes, ko darinājušas mammas vienaudzes, Milānā nonāca pat uz mēles dizainera Nīla Bareta jaunās kolekcijas modes skatē. Savukārt es ciest nevaru ne adīt, ne šūt.”

- Bet jūs arī savā ziņā esat rokdarbniece, tikai strādājat ar ķirurģiskajiem diegiem!
“Jā, tamborēju savā specialitātē. Reizēm prātoju, ka varbūt manas paaudzes cilvēkiem bija vieglākas galvas – gan mana māsīca ir ārste, gan māsa – profesore, brālēns absolvējis Maskavas Fizikāltehnisko institūtu. Tad jaunajai paaudzei gribas ļaut nedaudz atpūsties, atslābt. Mana meita arī izvēlējās medicīnu, bet dēls ar to nav saistīts, lai gan abiem ir gan labas rokas, gan raksturs un ambīcijas. Bērni ir redzējuši šo manu garo darba un karjeras dzīvi, zina, ko tas nozīmē, jo, kamēr viņi auga, es strādāju.”

- To sakāt ar nožēlu?
“Nē, jo rezultāts sanācis labs, bērni ir izauguši par labiem cilvēkiem. Kad 1996. gadā aizgāju uz Biķernieku slimnīcu par nodaļas vadītāju, manai Madariņai bija tikai divarpus gadu. Savukārt mana mamma no dzīves aizgāja, kad bija apmēram tādā vecumā, kā es tagad. Pēc četriem gadiem arī paps nomira no onkoloģijas un man bija pašai jādomā, kā savus bērnus vasarā nodarbināt, kamēr strādāju. Bieži palīgā nāca aukle. Kaut arī man ir sava privātprakse, neesmu no tiem ārstiem, kas spētu konsultēt pacientes tikai ambulatori. Man patīk risināt sarežģītus gadījumus ginekoloģijā, jo ir daudz situāciju, kad var ātri, labi palīdzēt, un tas dod vislielāko gandarījumu. Katra tāda uzvara uzlādē un novērtējama naudas izteiksmē.”

 

Mans dzīvesveids
Autore: Laura Ikauniece

Seksualitāte ir veselības atslēga. Ja runa ir ne tikai par attiecībām, bet tādiem smalkiem jautājumiem kā intimitāte, libido un seksuālā dzīve, par eksperti tiek aicināta Kristīne Balode, klīniskā psiholoģe ar specializāciju seksoloģijā un partnerattiecību terapijā. Arī viņas attieksme pret veselību šķiet jutekliska, ar izkoptu spēju dzirdēt savu organismu un neuzvelt visu atbildību uz ārsta pleciem. Kristīne to dēvē par intuitīvo dzīvošanu.

Būt formā - savs analītiķis un elpošanas vingrinājumi
„Rūpēs par sevi biežāk esmu teicamniece, jo savādāk nevar. Psiholoģiskā atbalsta darbs nozīmē pieskarties daudzu citu cilvēku dzīvei, un tas būtu bezatbildīgi – neparūpēties par sevi. Manā darbā jāspēj ilgstoši sēdēt un justies komfortabli, fokusēties, dzirdēt, ko man stāsta, jārūpējas, lai prāts būtu ass, lai spētu pārslēgties un pielāgoties. Tādēļ gadiem ilgi man ir arī savs analītiķis, Junga analītiskās psihoterapijas speciālists, ar kuru sadarbība kļuvusi par ikdienas mentālās higiēnas praksi. Rūpējos par sevi gan psiholoģiski, gan fiziski, reizēm izpildu elpošanas vingrinājumus, kas palīdz uz mirkli apstāties, apzinātāk izvēlēties nākamo darbību. Tomēr atzīšos – man ļoti nepatīk strādāt, toties patīk baudīt darīšanu. Mūsu kultūrā cilvēkiem bieži psiholoģiski ar darbu ir pārāk sarežģītas attiecības, ir grūti sajust robežu, kad darbs vairs nekalpo mums, bet mēs sākam kalpot darbam. Tāpēc, tiklīdz jūtu, ka vairs nevaru baudīt darīšanu vai, dies’ pasarg, sāku imitēt strādāšanu, kas manā profesijā ir bīstami, zinu – ar steigu sevi jāsaved kārtībā. Psiholoģiskā atbalsta profesionālis, tāpat kā ārsts, pats ir sava darba instruments, kam vienmēr jābūt uzasinātam, tāpēc mana atbildība ir atpūsties un sevi „asināt”.

Pazīt ķermeni - 10 varianti, kā nepieļaut muguras sāpes
Pabeidzot devīto klasi, ārstu komisijā man konstatēja vairākas mugurkaula deformācijas, tāpēc nonācu sanatorijas tipa internātskolā. Ar šodienas acīm skatoties, situācija ar manu mugurkaulu nebūt nebija tik dramatiska, bet esmu pateicīga, ka man bija iespēja nonākt šajā sanatorijas skolā. Tur bija fizioterapija, ārstnieciskā vingrošana, masāžas, dažādas procedūras, baseins, liels uzsvars uz spēju fiziski mainīt savu veselību, iemācīties izprast, kā darbojas ķermenis, nevis pieņemt vai samierināties ar esošo izaicinājumu. Šeit iemācījos tādu ķermeņa apzinātību, kādu, iespējams, citur nekad nebūtu varējusi apgūt. Arī šobrīd, ja man sāk sāpēt mugura, labi zinu, ka tā nav bezizeja, un uzreiz padomā ir 10 varianti, ko varu pamēģināt, lai justos labāk, nevis sabēdāties, apvainoties uz dzīvi vai skriet pirkt jaunu matraci gultai. Tad zinu, ka jāpieskata iegurņa pamatnes muskulatūra, jāstiprina korsete, ja plecu zona sāk „pārakmeņoties” – jāaizčāpo līdz osteopātam. Jāizapļo iegurnis un jāizmasē vēders, ja bijuši spilgti pārdzīvojumi vai gastronomiskās izpriecas izvērtušās sajūtā, ka norīts balons, bet dibens sāk izteiksmīgi atšauties, veidojot muguras komfortam nelabvēlīgu izliekumu. Visu dzīvi sevi uzturu tādā formā, lai ar manu muguru viss būtu labi, bet uztveru to tikai kā atbildību pret sevi. Pateicoties izpratnei par mugurkaula veselību un to, kā funkcionē organisms, savulaik daudz apzinātāk spēju iziet cauri dzemdību procesam, piedzīvojot izmaiņas, ko tas rada sievietes fizioloģijā. Zinu, ka, piemēram, muguras sāpes krustu rajonā bieži ir vairāk saistītas ar iegurņa pamatnes muskulatūras vājumu, nevis ar paša mugurkaula problēmām. Ja sāp krustos, ne vienmēr jānopūlas ar mugurkaula stiprināšanu, bet gan jātrenē iegurņa pamatnes muskuļi. Tie ir vingrinājumi, kas neprasa ne iet uz trenažieru zāli, ne pirkt jaunu treniņtērpu, ne izbrīvēt laiku – vajag tikai apzinātību, atbildību un fizioterapeitu, kas ierāda, kā veikt šos vingrinājumus.

Sievišķīgi - ēdu un dzīvoju saskaņā ar sievietes ciklu
Tomēr vienu lietu gan es cenšos pieskatīt rūpīgi – tā ir sievietes fizioloģija. Cenšos sekot līdzi cikliskumam, lai zinātu, kādu ēdienu izvēlos katrā menstruālā cikla fāzē, kā kustos, vai nepārslogoju sevi, jo mēs ikviena no pubertātes līdz menopauzes vecumam esam cikliska un būtu muļķīgi noliegt, ka šis cikls neietekmē arī dzīves kvalitāti. Ja reiz organisms ir mainīgs, tātad ne diēta, ne dzīvesveids nedrīkst būt statiski. Šķiet, esmu sevī uztrenējusi šo intuitīvo jušanu, spēju sajust, kas man konkrētajā brīdī visvairāk ir nepieciešams, kādu uzturu izvēlēties un no kā labāk atturēties. Māku atpazīt, kad ēdiens kalpo mānīgai emocionālai pašregulācijai un kad – dzīves kvalitātei. Protams, katra esam atšķirīga, tomēr mums visām noteikti būs feritīna līmeņa kritums pēc mēnešreizēm, savukārt tas liek padomāt, kurā brīdī apēst ēdienu, kas būtu vairāk piesātināts ar mikroelementiem, vitamīniem, uzturvielām. Citreiz, sajūtot, ka nervu sistēma kļūst vairāk nospriegota, apzinos, kādēļ šobrīd vairāk kārojas siltāku, treknāku, sātīgāku ēdienu, – tas, lai es nekļūtu histēriska, lai neuzklūpu partnerim, draugiem, darba devējiem, lai neaizeju sapulcē pa pieskari. Izpratnē par to, kā funkcionē ķermenis, slēpjas tik daudz labklājības atslēgu.

Komforts - augstpapēžu kurpes pa gaisu!
Man ļoti nozīmīgs ir ķermeņa komforts, tāpēc nekad nebūšu korsešu vai augstpapēžu apavu cienītāja. Viss, kas spiež, grauž vai berž, pēc trim minūtēm aizlidos pa gaisu. Neviens skaistums mani nepārliecinās vilkt neērtus apavus. Turklāt, jo vecāka kļūstu, jo ciešāka ir mana pārliecība un ticība, ka mēs paši radām savu dzīvi, savas ķermeniskās pieredzes un arī savas slimības – gan fiziskās, gan mentālās. Nebūšu no tiem, kuri pie katras mazākās sūdzības skries pie ārsta, bet vispirms ieskatīšos sevī, centīšos saprast, ko caur šo simptomātiku ķermenis cenšas man darīt zināmu, ko grib iemācīt, kā šie simptomi iederas manas dzīves kontekstā un kā varu sev palīdzēt. Vīrs reizēm smejas, sakot „tu šitā nomirsi, savu piparmētru tēju dzerdama”. Bet man tiešām šķiet, ka atbildība par savu veselību vispirms jāuzņemas pašam un pat tad, ja nonāc ārsta kabinetā, pacientam ir pienākums spēt par sevi pastāstīt mazliet vairāk, nekā tikai teikt: „Man viss ir slikti – glābiet, dziedējiet!” Tas manā uztverē ir mēģinājums atbildību par savu veselību atdot kādam citam, kaut arī viņam ir zināšanas, kompetence un balts halāts mugurā.

 

Ārsta padoms. Brīnos – asinsspiediena zāles pēkšņi vairs nepalīdz!
Autore: Laura Ikauniece

Konsultē Dr. med. Oskars Kalējs, RSU Iekšķīgo slimību katedras profesors, ASV un Eiropas Kardiologu biedrības īstenais loceklis, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs-aritmologs

Nebrīnies, tā arī mēdz notikt, ka asinsspiediens kādā brīdī kļūst izvēlīgs un zāles, kas līdz šim labi palīdzēja to regulēt, pēkšņi vairs neder. Terapiju iespējams koriģēt, ja vien, liekot roku uz sirds, vari galvot, ka zāles līdz šim lietoji pareizi. Ir cilvēki, kuriem, ja tā var teikt, paveicas un ar vienām ārsta izrakstītajām asinsspiediena zālēm izdodas iztikt pat 7–10 gadus vai ilgāk. Terapijā nav nepieciešams neko mainīt, asinsspiediens turas stabils, tātad medikaments darbojas. Tomēr visai bieži īsto medikamentu un to devu piemeklēšana hipertensijas ārstēšanai prasa zināmu laiku un pacietību. Gadās arī citādi – zāles, kas gadiem ilgi palīdzējušas, pēkšņi vairs nav uzdevumu augstumos, un, rau – asinsspiediens atkal kāpj debesīs! Iemesli tam var būt dažādi, biežāk sastopamos izskaidros kardiologs Oskars Kalējs.

Organisms zālēm pielāgojies
„Reizēm šo procesu, kādēļ gadiem lietotās asinsspiediena zāles pēkšņi vairs nepalīdz, varētu salīdzināt ar pavasara paliem,” iesāk profesors. „Renīna-angiotensīna sistēma organismam ir ļoti svarīga, tā palīdz regulēt gan šķidruma līmeņus, gan asinsvadu reaktivitāti, arī asinsspiedienu. Zāles, ko lieto šīs sistēmas regulācijai un paaugstināta asinsspiediena ārstēšanai, parasti labi darbojas. Tas ir medikaments, angiotenzīnu konvertējošā enzīma inhibitors (sadzīvē saukti arī par „priliem”), kas regulē renīnu-angiotensīnu sistēmu, un ar šīm zālēm varam uzbūvēt tādu kā aizsargdambi palu laikā. Tomēr māmiņa daba cilvēku ir iekārtojusi tā, ka tad, ja bloķējam vienu fermentatīvo ķēdi, tā noteikti meklēs spraugas, kā šo sprostu apiet. Arī dažādi literatūras dati liecina, ka 15–20% gadījumu cilvēkam, kurš asinsspiediena ārstēšanai lieto šīs zāles, ar laiku organisms pie medikamenta pierod un angiotenzīnu sistēma atrod apkārtceļus jeb alternatīvas fermentatīvās sistēmas, kā šī medikamenta iedarbību var apiet. Ja tas sāk notikt, ir laiks meklēt alternatīvas, kā ārstēt hipertensiju savādāk, piemeklējot citus risinājumus jeb kombinētos medikamentus, kas līdzsvarotu šo efektu.

Gadījumos, ja cilvēks lieto nevis monoterapiju jeb vienas zāles asinsspiediena ārstēšanai, bet gan kombinētos medikamentus, risks, ka zāles pēkšņi nesniegs efektu, būs mazāks. Pat ja gadīsies situācija, kad viens medikaments šajā kombinētajā terapijā pēkšņi vairs nedarbojas, vēl paliek otrs un trešais, kas trūkstošo kādu laiku turpina piesegt.”

Dažādi medikamenti var nesadzīvot
Visai bieži ir situācijas, kad bez asinsspiediena zālēm papildus nākas lietot vēl citus medikamentus. Zāles mēdz mijiedarboties, medikamenti viens otra efektivitāti vai nu nomāc, vai pastiprina tā iedarbību. „Pieņemsim, ka cilvēks lieto trīs medikamentus un jūtas labi – zāles cita ar citu nekonkurē un neviens no medikamentiem nekaitina arī tādu āķīgu sistēmu kā P-glikoproteīnus. Tas ir pazīstams arī kā zāļu rezistences proteīns, kas gādā par to, lai viss, kas tam nepatīk, tiek no organisma izsviests ārā. Šos P-glikoproteīnus nedrīkst ne pārstimulēt, lai tie nesāktu sviest ārā visu pēc kārtas, ne arī iemidzināt, padarīt gausus un pieļaut, ka tie gluži kā slinki šveicari sāk laist iekšā klubiņā visus garāmgājējus pēc kārtas. Attiecīgi, arī lietojot vienlaikus dažādas zāles, var rasties abas minētās situācijas; pirmajā gadījumā medikamentu koncentrācija pieaug, otrajā – medikamentu koncentrācija krītas. Tikai tad, ja visa sistēma būs līdzsvarā, P- glikoproteīnus neviens papildus lietots medikaments nebūs sakaitinājis vai iemidzinājis, iekšējās bioķīmiskajās medikamentu ķēdēs valdīs līdzsvars, arī asinsspiediena zāles būs efektīvas un sasniegs savu mērķi. Bet gadās, ka cilvēkam, kurš jau gadiem lieto hipertensijas zāles, pēkšņi sāk sāpēt mugura un ir vajadzība pēc kāda pretsāpju līdzekļa. Tiklīdz papildus tiek lietots medikaments, kas grib pretendēt uz vadošo lomu, tas satracina P-glikoproteīnus, tie kļūst dusmīgi un sāk visus svešiniekus sviest ārā, līdz ar to arī asinsspiediena zāļu koncentrācija asinīs samazinās un spiediens var paaugstināties,” skaidro kardiologs.

Uzmanīgi!
Asinsspiediena zāļu darbību var nomākt, ja vienlaikus tiek lietoti līdzekļi pret saaukstēšanos, kas satur paracetamolu, arī pretsāpju un pretdrudža līdzekļi, kā aspirīns, ibuprofēns. Jāuzmanās arī ar deguna pilieniem, kuru sastāvā ir oksimetazolīns, ksilometazolīns. Ir speciālas datubāzes, kurās medicīnas profesionāļi var noskaidrot dažādu medikamentu kombināciju iespējamās mijiedarbības.

Ja zāles lieto nepareizā laikā un „kompānijā”
Ir vesela virkne dažādu pārtikas vielu, kurām arī ir pa spēkam nomākt medikamentu iedarbību. Pie tādiem pieder gan mūsu ļoti mīlētie ķiploki, gan greipfrūti un ārstnieciskais augs asinszāle. Ja lieto kādu no antikoagulantu medikamentu grupas vai statīnus, ar šiem produktiem uzturā jābūt ļoti piesardzīgiem – tie var pazemināt zāļu efektivitāti. Tāpat, lai zāles asinsspiediena ārstēšanai darbotos un sniegtu efektu, svarīgi ievērot pareizu lietošanas laiku. Katram medikamentam ir sava bioķīmija, viens labāk darbosies, ja tiks uzņemts, kad esi paēdis un visa fermentatīvā sistēma jau darbojas uz pilnu klapi, bet citam labāk patīk ierasties kā pirmajam un tikai tad, ja kuņģis būs tukšs, zāles sniegs vislabāko iedarbību. „Reizēm dzirdu arī šādus stāstus: autobusa šoferis, kam no rīta sanāk agri celties, jo jābrauc rīta reisā, uztraucas, ka vakarā atkal asinsspiediens būs paaugstināts. Kad pajautāju, kurā brīdī asinsspiediena zāles tiek dzertas vakarā, izrādās, ka jau pulksten 18.00, jo vīrs cenšas dzīvot veselīgi un pēc sešiem neēst. Viss skaidrs – iedzerot tableti sešos vakarā, tuvojoties rītam jau ir pagājušas 12 stundas un asinsspiediens atkal var paaugstināties. Kad ieteicu šim pacientam pamēģināt zāles iedzert desmitos vakarā, uzēdot kādu simbolisku sviestmaizīti, situācija ar asinsspiedienu sakārtojās un autobusa šoferis priecīgs. Līdzīgos gadījumos problēmu varētu ievērojami samazināt, izrakstot pacientam ilgas iedarbības medikamentus, ko pielāgotu atbilstoši cilvēka aktivitātēm un zāļu lietošanas laikiem,” saka Oskars Kalējs, piebilstot, ka iespēju robežās ārsti cenšas tomēr nozīmēt tādas zāles hipertensijas ārstēšanai, kas būtu jālieto vienreiz dienā. „Diezgan droši, ka tad, ja dienā jāuzņem vairāk nekā pieci dažādi medikamenti, kaut ko no tā visa cilvēks aizmirsīs. Pretsāpju zāles parasti neaizmirst nekad, antibiotiķus arī ne, vienmēr atceras par zālēm diabēta ārstēšanai, bet ar hipertensijas un holesterīna medikamentiem ir, kā ir, it sevišķi tad, ja situācija ir puslīdz stabila. Tāpēc, lietojot kombinētos medikamentus asinsspiediena ārstēšanai, kur vienā tabletē apvienoti trīs vai pat četri medikamenti, risks, ka aizmirsīsies iedzert zāles, ir daudz mazāks.”

 

Apkārtējā vide. Mikroplastmasa vidē un pārtikā
Autore: Solvita Velde

Konsultē Ingars Reinholds, valsts zinātniskā institūta „BIOR” Ķīmijas laboratorijas vadošais pētnieks, LU Ķīmijas fakultātes Neorganiskās ķīmijas un darba aizsardzības katedras docents

Šī ir globāla problēma, kurai pēdējos gados aktīvi pievērsušies zinātnieki visā pasaulē. Vācot un apstrādājot datus, pētnieki secina, ka pagaidām vēl nav iespējams aptvert problēmas apjomu, tas ir nākotnes jautājums. Šobrīd ir skaidrs, ka sīkas plastmasas daļiņas, kas nav redzamas ar aci, nonāk ne tikai apkārtējā vidē, bet arī pārtikā, ko patērējam.

Mikroplastmasa un nanoplastmasa ir cilvēku radīts piesārņojums, kas apkārtējā vidē nonāk ar dažāda veida materiāliem – šķiedrām, plēvēm, dažādiem celtniecībā izmantotiem putu materiāliem, rūpniecībā izmantotām granulām un citiem avotiem. Galvenie izcelsmes avoti ietver plaša klāsta izstrādājumus no zema un augsta blīvuma polietilēna (zema blīvuma polietilēns ir maisiņi, trauciņi; augsta blīvuma – caurules un citi izstrādājumi), polipropilēna, PET pudeles, polistirola iepakojuma un vienreizējās lietošanas produktus. Arī biopolimēri, ko uzskata par videi draudzīgiem, jo tie apkārtējā vidē noārdās ātrāk, sadalīšanās procesā rada mikroplastmasu un nanoplastmasu.

Par mikroplastmasu uzskata piecus mikrometrus un mazākas mikrolodītes, šķiedras, plēves gabaliņus, lauskas un cita veida daļiņas, savukārt par nanoplastmasu – tās plastmasas daļiņas, kas mērāmas nanometros un faktiski var arī nonākt gaisā aerosolu veidā. Tātad – vairākkārt mazākas par mikroplastmasu.

Ir divu veidu mikroplastmasa
• Primārā mikroplastmasa ir mazi plastmasas gabaliņi, ko apkārtējā vidē ienes cilvēki, ikdienā plastmasu patērējot. Aprēķināts, ka okeānos primārā plastmasa veido 19–31% no visa plastmasas piesārņojuma. Runa nav tikai par plastmasas maisiņiem un dažādu preču iepakojuma materiāliem. Lielāko piesārņojumu rada sintētisku apģērbu un citu tekstilmateriālu mazgāšana, kas veido 35% no primārās mikroplastmasas. Izmazgājot vienu pilnu veļasmašīnu ar sintētisku apģērbu, apkārtējā vidē nonāk vairāki simti tūkstoši mikroplastmasas daļiņu. Pēdējos gados ļoti populāras kļuvušas kapučjakas jeb tā sauktie hūdiji, kas no apģērba ir galvenais mikroplastmasas „ražotājs”. Kapučjakas sastāv no šķiedrām, kas mazgāšanas laikā noārdās un rada milzīgu mikrošķiedru piesārņojumu.
Milzīgu mikroplastmasas pienesumu apkārtējā vidē cilvēki rada, ikdienā pārvietojoties ar automašīnu – braukšanas laikā, riepām pakāpeniski dilstot, vidē nonāk mikroskopiskas plastmasas daļiņas, kas atdalās no riepām.
Smēķēšana ir kaitīga ne vien cilvēka, bet arī vides veselībai, jo pēc katras izsmēķētās cigaretes vidē nonāk izsmēķis, kas sastāv no celulozes acetāta un ļoti slikti noārdās apkārtējā vidē. Tas ir viens no lielākajiem piesārņotājiem gan pie mums, gan citur pasaulē.
Jāpiemin arī skaistumkopšanas un higiēnas preces. Tiesa, šajā preču grupā galvenais piesārņotājs ir iepakojums, kas lielākoties gatavots no dažāda veida plastmasas, tomēr kosmētikai mēdz pievienot plastmasas daļiņas, piemēram, pīlinga lodītes skrubjos, krāsainas, spīdīgas mikroplastmasas daļiņas sejas un ķermeņa krēmos.

• Sekundārā mikroplastmasa veidojas no plastmasas atkritumiem, plastmasai sadaloties apkārtējā vidē. Aptuveni 69–81% no kopējā mikroplastmasas atkritumu daudzuma okeānos veido sekundārā mikroplastmasa.
Savulaik pirmie satraukumi radās tieši par plastmasas uzkrāšanos okeānos, ko daudzi neuztver nopietni, īpaši tie, kuri nedzīvo valstīs, ko apskalo okeāns. Klusajā okeānā izveidojusies milzīga atkritumu sala, ko dēvē arī par septīto kontinentu. Tā aizņem 1,6 miljonus kvadrātkilometru un sver 79 tūkstošus tonnu. Šī atkritumu sala ir vairāk nekā trīs reizes lielāka par Spāniju. Aprēķināts, ka tikai 20% no šiem atkritumiem ūdenī atstāj kuģi, savukārt 80% rada valstis, kas atrodas ap Kluso okeānu. Tieši tāpēc mūsdienās viens no lielākajiem uzdevumiem ir ieturēt zaļo kursu, šajā gadījumā – dedzināt atkritumus, tādējādi ražojot enerģiju. Pretējā gadījumā problēma tikai pieaugs. Šobrīd ir aprēķināts, ka 2050. gadā okeānos būs vairāk nekā 850–900 miljoni tonnu plastmasas. Tikpat lieli ir zivju krājumi, līdz ar to drīz vien plastmasa varētu pārsniegt zivju krājumus.

Atrodama arī pārtikā
Mikroplastmasa atrodama teju visos pārtikas produktos. Minēsim tos, par kuriem veikti pētījumi, un mikroplastmasas klātbūtne tajos pierādīta:
• Jūras produkti. Tā kā jūrās un okeānos ir tik milzīgs mikroplastmasas daudzums, visvairāk šobrīd tiek runāts par mikroplastmasu svaigās un pārstrādātās zivīs un citos jūras produktos. Ūdeņos mītošie dzīvnieki, jau piedzimstot, uzņem plastmasu. Tiesa, lielākā daļa mikroplastmasas nonāk jūras dzīvnieku gremošanas traktā, kamēr muskuļaudos jeb filejās, ko patērējam pārtikā, uzkrājas ļoti maz mikroplastmasas. Tomēr ķīmiskās vielas un nanodaļiņas ir tik smalkas, ka var nokļūt starpšūnu telpā, tostarp muskuļaudos. Vērtējot eiropieša diētu, pētījumos atklāts, ka, pusdienās apēdot 70,68 gramu zivs, cilvēks uzņem līdz pat 409,94 mikroplastmasas daļiņām (3). Jāņem vērā, ka pārstrādātos zivju produktos mikroplastmasas ir vairāk nekā svaigos.
• Gurķi un tomāti. Audzējot gurķus un tomātus siltumnīcā, ir ļoti liels iespējamais piesārņojums gan audzētajiem dārzeņiem, gan augsnei, jo siltumnīcā nereti tiek izmantota virkne plastmasas produktu. Lai piesietu stādus, parasti izmanto polistirola, polimēra vai citu šķiedru aukliņas. Nereti izmanto plastmasas stienīšus, pie kā tomātu stādus piesiet. Savukārt siltumnīca visbiežāk ir apvilkta ar polikarbonāta vai polietilēna plēvi. Trauciņi, kuros pavasarī izaudzē stādus, arī lielākoties ražoti no plastmasas. Saskaroties ar ūdeni laistīšanas laikā, daļa plastmasas ar augsni nonāk apkārtējā vidē.
• Augļi un dārzeņi. 2019. gadā veiktā pētījumā Itālijā visvairāk mikroplastmasas atrasts ābolos un burkānos, tomēr tie ne tuvu nav vienīgie augļi un dārzeņi, kas satur mikroplastmasu. Sakņaugos mikroplastmasa nonāk caur augsni, dārzeņos un augļos – ar gaisā esošo plastmasu (4). Visvairāk piesārņoti ir tie augļi un dārzeņi, kas tiek audzēti tuvu rūpnieciskajai zonai un ceļiem.