Lielākais un skaistākais dārzu žurnāls Latvijā!
Žurnāls "Dārza Pasaule" ir absolūti neaizstājams izdevums katram, kam dārzs kļuvis par sirdslietu, jo tik informatīvi bagāts un ilustratīvi krāšņs ikmēnesi ir tikai šis žurnāls. Mums visu gadu ir vasara, zied puķes un ienākas bagātīga raža. Allaž noderīgi ir Latvijas zinošāko dārzkopju, ainavu arhitektu, biologu un citu speciālistu padomi un oriģinālajās idejas. Tā pat ik mēnesi – interesanti ceļojumi pa pasaules skaistākajiem dārziem, receptes gardām maltītēm, padomi mājas iekārtošanā, dārza plānošanā un veidošanā. Ar žurnāla starpniecību ikviens var ielūkoties sabiedrībā populāru cilvēku un dārzkopības speciālistu dārzos, uzzināt daudz interesanta par dažādiem augiem un kopā ar bērniem meistarot jaukas lietas.
"Esmu dzimusi un bērnību pavadījusi laukos. Visu pieauguša cilvēka dzīvi gan esmu nodzīvojusi Rīgā, taču tur, Zemgalē, maniem vecākiem joprojām ir dārzs – saknes, manas iemīļotās zemenes, ķirši, kurus dažreiz apēd strazdi, daudz ābeļu. Runājot par dārziem un to saimniekiem, prātā aizķēries fotogrāfa Gvido Kajona pavisam nesen teiktais - "jo sirsnīgāks cilvēks, jo skaistāks dārzs". Tāpēc darbs "Dārza Pasaulē" ir viens no harmoniskākajiem, kāds cilvēkam dzīves laikā var gadīties. 
Solvita Smiļģe, žurnāla "Dārza Pasaule" galvenā redaktore
ABONĒ: DĀRZA PASAULE
Seko līdzi žurnāla "Dārza Pasaule" jaunumiem arī Facebook lapā!
Žurnāla “Dārza Pasaule” konkursa "Latvijas skaistākais dārzs" 2023 nolikums pieejams zemāk!
Lasi fragmentus no iepriekšējo žurnālu numuriem!
Gandrene nav rūpju bērns
Padomus dod: Ilma Nereta, Nacionālā botāniskā dārza vadošā dārzkopības speciāliste
Plašajā gandreņu (geranium) ģintī ir gan viengadīgas un divgadīgas, gan daudzgadīgas sugas. Gandreņu radinieces ir arī pelargonijas. Taču šajā rakstā runāsim tikai par daudzgadīgajām gandrenēm – tām, ko stādīt ziemciešu dobēs audzēšanai vairāku gadu garumā. Arī daudzgadīgajām gandrenēm sugu dažādība ir ļoti plaša, taču parastam cilvēkam to nosaukumos mežģīt galvu nav tik svarīgi, jo visas pie mums audzētās gandrenes ziemcietes vēlas diezgan līdzīgu kopšanu. Tāpēc izvēli drīzāk ieteicams izdarīt pēc šķirņu un sugu aprakstiem – ceru augstuma, ziedu un lapojuma krāsas, ziedēšanas ilguma.
Gan zemas kā paklājs, gan pusmetru augstas
Izvēloties stādus savam dārzam, jāzina, ka viens no parametriem, kas raksturo gandreņu daudzveidību, ir to augstums. Ir zemās gandrenes, kas aug kā zem sedzes augs, veido paklājveida segumu sprīža augstumā virs zemes. Piemēram, Dalmācijas gandrene ir 10–15 cm augsta, asinssarkanā gandrene izaug 15–25 cm augstumā virs zemes. Tikai mazliet augstāka ir Kembridžas gandrenes šķirne ‘Biokovo’ (20–25 cm). Taču ir arī vidēji augstas (40–60 cm) un pat augstas (‘Samobor’ – 80 cm) gandrenes
Krāsas un ziedēšanas ilgums
Pamatā gandrenes zied rozīgiem, ziliem, purpurkrāsas, violetiem, retāk baltiem ziediem. Ziedu krāsa parasti ir izteikti spilgta. Šai puķei raksturīgi, ka ziedlapām diezgan bieži mēdz būt izteiksmīgs atšķirīgas krāsas dzīslojums. Citām puķēm tas nav tik raksturīgi.
Par gandrenēm, līdzīgi kā par to radiniecēm pelargonijām, daži saka, ka tās smird, nevis smaržo. Toties zied intensīvi, bagātīgi un ilgi. Vairums šķirņu uzzied jūnijā otrajā pusē, ap Jāņiem, un turpina ziedēt visu vasaru līdz pat septembrim. Visilgāk un bagātīgāk zied šķirne ‘Rozanne’. Tā ir vidēja auguma (50 cm augsta) gandrene un zied līdz pirmajām salnām.
Ļoti skaista ir arī asinssarkanā (G. sanguineum) gandrene – zaļš lapojums un virspusē izteikti, piesātināti rozā ziedi. Ziedēšana ir bagātīga visu vasaru, tikai uz rudens pusi tā kļūst trūcīgāka. Dažas šķirnes ir ar īsāku ziedēšanas laiku, tomēr kopumā, līdzīgi kā pelagonijām, dzinumi aug uz priekšu un no padusēm nāk jauni ziedi. Savukārt dažām šķirnēm ir ļoti izteiksmīgs, dekoratīvs lapojums. Piemēram, šķirnei ‘Midnight Rider’ lapas ir bordo sārtumā vai šokolādes brūnumā – kā nu kuram šķiet. Šķirnei ‘Tanya Rendall’ lapojums ir zaļš, ar bronzas nokrāsu.
Cik ilgi aug vienā vietā
Ilma Nereta saka: „Ilgi. Neatceros, kad mēs Botāniskajā dārzā būtu tās pārstādījuši. Bet gandrenes neapvainojas.” Ar laiku gan dažām šķirnēm, atbilstoši to cera uzbūvei, tā apakšējā daļa var kļūt plika un cers it kā sākt izgāzties. Ja tas kļūst neglītāks, gandrenes jāpārstāda. Teju visas gandrenes pavairojas un ieaug viegli. Problēmas pavairot bijušas vienīgi ar šķirni ‘Rozanne’, bet varbūt bija gadījies klons, kas nepadevās pavairošanai. Ar citām gandrenēm nav bijis ne mazāko problēmu. ‘Rozanni’ mums izdevās pavairot tikai meristēmās. Tajā pašā laikā, piemēram, šķirne ‘Midnight Rider’ veido apsveicamu pašizsēju.
Gluds mauriņš vai puķu pļava?
Padomus dod: Andrejs Svilāns, Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors;
Iveta Gūtmane, SIA „Latvijas šķirnes sēklas” galvenā agronome
Pēdējos gados daudz spriests par dabas daudzveidības atjaunošanu un dabiskas pļavas ierīkošanu arī piemājas dārzos. Šajā rakstā skaidrojam plusus un mīnusus, ar ko jārēķinās, šādu pļavu veidojot nelielā piepilsētas dārzā. Vai iespējams saprātīgs vidusceļš starp pļavu un mauriņu?
No vienas puses, modē ir dabiskums. Dzirdēti ieteikumi regulāri pļaut mauriņu tikai pagalma priekšpusē un atpūtas zonā, bet dārza tālāko daļu, kur augļu koki vai citas nomaļākas vietas, pļaut tikai pāris reižu gadā – vasarā un pirms ziemas. Lai tur veidojas dabiska pļava, zāles augi zied un izsēj sēklas.
No otras puses, dabiska pļava dārzā neizskatās visai kārtīgi. Ir eksperti, kas piemājas dārzā iesaka padomāt divreiz, pirms mauriņa vietā izvēlēties pļavu.
Pļavai nelielā dārzā – jā!
„Arī dārzs ir dabas daļa. Pārveidota, citzemju sugām piestādīta un tomēr. Tā ir vienīgā vieta, kas arī pilsētvidē dod iespēju gandrīz katram piedalīties bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā,” uzskata Andrejs Svilāns. Viņaprāt, no bioloģiskās daudzveidības viedokļa rūpīgi un regulāri pļauts, „nolaizīts” zālienzāļu mauriņš pielīdzināms tuksnesim.
Pļavai nelielā dārzā – nē!
Pretējās domās ir Iveta Gūtmane: „Ja ar privātmājas pagalmu saprotam platību līdz 3000 m2 , pa kuru brīvi dzīvo bērni un mājdzīvnieki, viennozīmīgi uzskatu – tā nav teritorija, kurā ierīkot pļavu. Pirmkārt, jārēķinās – ja pagalmā pļava būs ierīkota veiksmīgi, tajā būs ne tikai puķītes, bet ar laiku ieviesīsies viss pļavas biotops, arī kukaiņi un sīkie dzīvnieki, kas pārtiek no kukaiņiem. Otrkārt, mūsdienās cilvēki kļūst arvien alerģiskāki – mājas teritorijā ziedošās stiebrzāles, pļavu puķes, nezāles alerģijas tikai veicinās.”
No mauriņa pļava neizaugs
Nereti cilvēki domā – šosezon pārstāšu mauriņu pļaut un man izaugs pļava. Taču Iveta Gūtmane uzsver, ka tā nekas nesanāks. Ja gribat pļavu, tā jāsēj speciāli. „Mauriņa sēklu maisījumos iekļautās sugas un šķirnes ir selekcionētas ar mērķi, lai tās veidotu biezu zelmeni un būtu piemērotas atkārtotai zemai pļaušanai. Tās intensīvi cero un/vai stīgo un veido lapas stiebra apakšpusē pie augsnes virskārtas. Regulāra pļaušana veicina zāliena cerošanu un blīva, skaista zelmeņa veidošanos. Ja mauriņš tiek pļauts reti, zālienā iekļautās sugas cero aizvien vājāk, arī lapas pie stiebriem veidojas aizvien augstāk (tuvāk gaismai, jo garākā zālē ir arī lielāks noēnojums). Pēc pļaušanas augiem ir ļoti maza fotosintezējošā virsma (praktiski tikai stiebri), tāpēc tie patērē barības vielas no saknēm. Rezultātā zelmenis izretojas un novājinās. Bet brīvās vietas strauji aizpilda nezāles. Reta un neregulāra pļaušana ir viens no mauriņa degradācijas cēloņiem, taču pļava tajā vietā tāpēc neveidojas.”
Mūžīgās jaunības ogas – aktinīdijas
Teksts: Baiba Pīra-Rezovska
Konsultē: Ināra Bondare, dendroloģe, Rucavas arborētuma veidotāja
Šīs vasarzaļās, koksnainās liānas aktinīdijas brīvā dabā aug Dienvidaustrumāzijā un Ķīnā. Visi, kuri nobaudījuši aktinīdijas augļus, grib augu iestādīt arī savā dārzā. Latvijā var audzēt trīs sugas: aso, auglīgo un parasto jeb Mandžūrijas aktinīdiju. Vispiemērotākā mūsu klimatam, kā arī ražīgākā ir parastā aktinīdija.
Aktinīdijas ir vīteņaugi ar izcili dekoratīvām lapām, aromātiskiem ziediem un garšīgām ogām.
Garša un pielietojums
Par aktinīdiju garšu mēdz teikt, ka tā ir līdzīga kivi, ko pērkam veikalos, bet tā tas īsti nav. Šķērsgriezumā aktinīdijas ogas tiešām atgādina miniatūru kivi, tomēr garša augļiem, kas nogatavojušies krūmā, ir bagātāka. Kādai sugai vai šķirnei ogās ir vairāk skābuma, citai cukura, kāda izceļas ar zemeņu aromātu, cita – ar bumbiera, kāda garšas ziņā atgādina ābolu, cita zemenes, ananasu, vīnogas, papriku un pat vārītu burkānu.
Degustācijās augstāko novērtējumu biežāk iegūst asā aktinīdija. Aktinīdijas var izmantot arī ziemas krājumu papildināšanai – ievārījumiem, kompotiem, augļu salātiem, mērcēm.
Audzēšanas īpatnības
Aktinīdijas mīl gaismu, tāpēc liānas ražojošajai daļai jābūt saules izgaismotai, bet sakņu daļai vajag noēnojumu. Augsnei jābūt irdenai, barības vielām bagātai, augsnes pH neitrāls vai nedaudz skābs, bet ne sārmains. Aktinīdijas var stādīt kā pavasarī, tā arī rudenī. Starp stādiem attālums ir 2,5–3 m, bet, ja veido horizontālu kordonu, pat 5–10 m. Tām ir samērā virspusēja bārkšsakņu sistēma, tāpēc bedres lielums ir vismaz 50 x 50 x 50 cm, ja zeme mālaina – bedre jārok dziļāka, jo dibenā vajag drenāžas slāni. Pēc tam bedri piepilda ar auglīgu augsni. Stādus stāda bez iedziļināšanas.
Jāsargā no kaķiem
Visu sugu aktinīdijas jaunībā var nobeigt vismīļākais mājas minka. Tas apgrauzīs virszemes daļas un paraksies arī pie saknēm. Nelīdzēs pat tuvumā iestādīta kaķumētra vai atvērta baldriānu pudelīte. Aktinīdiju, it īpaši auglīgās aktinīdijas, smarža ņems virsroku, jo kaķiem tā izraisa eiforisku reakciju. Tādēļ tūlīt pēc iestādīšanas augu vajag aizsargāt ar sietu tā, lai kaķis tam nevarētu pārlēkt. Par pieaugušu (apmēram no ceturtā gada) aktinīdiju kaķiem interese zūd un viņi to vairs neaiztiek.
Plūmes pašapputeksnēšanās un šķirnes
Padomus dod: Ilze Grāvīte, Dārzkopības institūta vadošā pētniece
Svarīgākais, kas jāzina par plūmju apputeksnēšanos. Pēc kādiem kritērijiem izvēlēties šķirnes?
„Šad tad esmu dzirdējusi, ka cilvēki saka – drošības pēc iestādīšu Kaukāza plūmi, un man dārzā plūmēm būs apputeksnētājs. Diemžēl tik vienkārši nav – viena plūme visām pārējām plūmēm kā apputeksnētāja nederēs,” saka Ilze Grāvīte. Jau pērkot stādus, jānoskaidro, kurai no divām šķirņu grupām jūsu vēlētā šķirne pieder un – vai tā ir agra, vidēja vai vēlīna ziedētāja.
Diploīdās plūmes – zied agri, visas pašneauglīgas
Šīs šķirnes pārsvarā iegūtas krustošanas ceļā, kur viens no vecākiem ir Kaukāza plūme. Visas šīs grupas šķir- nes zied agri un ir pašneauglīgas. Taču savā starpā tās ļoti labi apputeksnējas, ja zied vienā laikā. Šai grupai pieder šķirnes ‘Skoroplodnaja’, ‘Komēta’, ‘Alvis’, ‘Spīdola’, ‘Mara’. Tātad tikai uz šīm šķirnēm var attie- cināt domu – iestādīšu Kaukāza plūmi, kas zied tajā pašā laikā, un man dārzā būs plūmes.
Mājas plūmes – gan pašauglīgas, gan pašneauglīgas
Otra liela grupa ir mājas plūmes. Šajā grupā ir gan pašauglīgas, gan pašneauglīgas šķirnes, kurām noteikti vajag apputeksnētāju. Ir arī tādas šķirnes, kuras literatūrā apzīmē kā daļēji pašauglīgas. Ļoti labos laikapstākļos – ja ziedēšanas laikā ir silts, nav pārāk mitrs – tās var apputeksnēties ar saviem putekšņiem. Taču, ja šīs plūmes sāk ziedēt vēsā, lietainā laikā, lai apputeksnētos, tām vajag citas šķirnes putekšņus. Šajā grupā šķirņu klāsts ir ļoti liels un arī ziedēšanas diapazons plašs – no brīža, kad sāk ziedēt pirmās, līdz brīdim, kad uzzied pēdējās, dažkārt paiet 2–3 nedēļas. Tas nozīmē, ka šīm šķirnēm nav iespējams piemeklēt vienu universālu apputeksnētāju. Ilze Grāvīte: „Tātad jālasa šķirņu apraksti un jāskatās ziedēšanas laiks – jāpiemeklē un jāstāda blakus citas šķirnes plūme, kas zied tajā pašā laikā. Citu recepti nevaru iedot.”
Pie izteikti pašauglīgām plūmēm, kas pašas apputeksnējas, turklāt ir fundamentālas apputeksnētājas citām vienlaikus ar šīm šķirnēm ziedošajām plūmēm, pieder ‘Viktorija’, ‘Edinburgas hercogs’, ‘Ulenas Renklode’, ‘Perdrigon’. Vien jārēķinās, ka šīs plūmes zied vai nu vidēji agri, vai vidēji vēlu, bet neviena no tām – agri. Tātad šīs šķirnes nederēs agri ziedošo plūmju apputeksnēšanai.
Mājas plūmju grupā pašneauglīgas šķirnes ir, piemēram, ‘Adele’, ‘Ance’, daļēji pašauglīga – ‘Jubileum’.
Kādā dārza vietā stādīt
Plūmēm būtiska ir stādījuma ierī- košanas vieta. Aizspriedumi, ka tās neaugs Austrumlatvijā, nāk no vecajiem laikiem. Iestādot nepareizā vietā, tās neaugs arī Zemgalē un Kurzemē. Taču, iestādot pareizā vietā, tās labi augs arī Latgalē un Ziemeļvidzemē. Dažkārt Vidzemē plūmes (ja runa ir par Latvijā pārbaudītām šķirnēm) jūtas pat labāk, jo tur ir kontinentālāks klimats.
Plūmēm visvairāk nepatīk temperatūras svārstības ziemas beigās un agrā pavasarī, kad tām beidzas dziļā miera periods. Vidzemes pusē pavasaris nāk vienmērīgāk, daba neizjūt temperatūras kāpumus un kritumus, tāpēc plūmes jūtas labāk. Bet kas tad ir pareizā dārza vieta plūmēm? Tā ir saulaina vieta aizvējā. Vēl svarīgi ir nestādīt tās zemā vietā. Tur gan ziemā ūdens stāvēs, gan pavasara salnas skars vairāk. Pilsētās, kur sarindojušās māja pie mājas, aizvēju nodrošināt ir vienkāršāk. Lauku plašajos dārzos Ilze Grāvīte iesaka no vēja plūmes un citus kauleņkokus pasargāt, ierīkojot aizsargstādījumus. Kad tie saaug, tikai tad var stādīt augļu kokus.
Saldie ķirši visziemcietīgākie un visagrākie
Padomus dod: Daina Feldmane, Dārzkopības institūta pētniece, specializējusies ķiršu audzēšanas tehnoloģiju un šķirņu pētniecībā
Šajā rakstā skaidrojam, kuras saldo ķiršu šķirnes Latvijā ienākas visagrāk – jau ap Jāņiem. Un kuras ir visziemcietīgākās – der Ziemeļvidzemei un Latgalei.
Atbildot uz jautājumu par ziemcietību, Daina Feldmane teic, ka, stādot saldos ķiršus (tas pats sakāms arī par skābajiem) jebkurā Latvijas vietā, pirmkārt, ir svarīgi pareizi izvēlēties dārza vietu. „Ja tā būs ieplaka, zema vieta, nogāzes lejasdaļa, turklāt ziemeļu vēju skarta, nevienā Latvijas novadā ķirši nejutīsies labi. „Visiem ķiršiem patīk saulaina vieta, vislabāk – rīta un priekšpusdienas saulīte.” Vēl būtu labi, ja pirms ķiršiem izvēlētajā vietā kā priekšaugi būtu bijuši dārzeņi, puķes, arī ābeles. Ja iepriekš šajā vietā jau ilgus gadus auguši ķirši vai citi kauleņkoki, atkal no jauna iestādot ķiršus, tie augs vājāk, būs arī lielāks dažādu kaišu risks.
Ziemeļvidzemei – igauņu un Iedzēnu šķirnes
Kad dārzā atrasta pareizā vieta, var spert nākamo soli un izvēlēties šķirnes pēc ziemcietības. Daina Feldmane: „Saldajiem ķiršiem mūsdienās šķirņu izvēle ir liela. Kāpēc Ziemeļvidzemē stādīt šķirnes, kas izaudzētas dienvidos? Tas nebūtu atbilstoši. Vidzemē ir nedaudz īsāks veģetācijas periods nekā Zemgalē, nemaz nerunājot par Rietumeiropu. Ogas nogatavoties paspēs, bet koks nepaspēs uzkrāt pie- tiekami daudz barības vielu rezervju ziemai, tāpēc ziemcietība var būt nepietiekama.” Vispārīgais princips, ko Daina Feldmane iesaka ievērot, – Latgalē un Ziemeļvidzemē stādīt Iedzēnu šķirnes vai Igaunijā izveidotās. No igauņu šķirnēm populārākā ir ‘Arthur’, taču viņiem labas ir arī citas šķirnes, vienīgi, kā teic Daina Feldmane, „mums Dārzkopības institūtā Dobelē par tām nav tik daudz novērojumu”.
Visagrākie ķirši Latvijā
Dienvideiropā saldo ķiršu sezona sākas maijā. „5. maijā mums ķirši ziedēja, bet spāņu kolēģi sūtīja gatavo augļu bildes no tās pašas dienas.” Latvijā atsevišķos gados, ja pavasaris bijis ļoti silts, pašas agrākās šķirnes var gaidīt ap Jāņiem, bet parasti – pēc Jāņiem. Daina Feldmane kā visagrāko min seno franču šķirni ‘Burlat’, kas atkarībā no laikapstākļiem varētu būt gatava pat pirms Jāņiem. Tā ir piemērota arī Latvijas klimatam Kurzemē, Zemgalē un citviet saulainās dārza vietās, aizvējā. Par šīs šķirnes stādiem var interesēties stādaudzētavās „Liepas”, „Virškalni”. Drīz vien pēc ‘Burlat’ (jūnija trešajā dekādē) sāk ražot Latvijas šķirnes ‘Agris’ ar vidēja lieluma augļiem un ‘Šķēdes agrais’ ar maziem auglīšiem. Abām šķirnēm augļi ļoti tumši sarkani, krāso pirkstus un zobus. Ap to pašu laiku nogatavojas arī mazāk izplatītais sarkanais ‘Jānis’. Jūnija beigās un jūlija sākumā tām seko ‘Indra’ un ‘Tiki’ ar nelieliem, tumšiem ķiršiem, dzeltenā ‘Paula’, sarkanie ‘Iputj’, tūlīt pēc tam arī ‘Radica’ un ‘Ovstuženka’.
Agri – drīz pēc Jāņiem – ienākas igauņu ķirsis ‘Johan’ (agrāk tirgoja ar nosaukumu ‘Prīma’). Daina Feldmane atzīst, ka, pēc pieredzes Dārzkopības institūtā Dobelē, tas mēdz ciest ziemas beigu atkušņos.
Frigo zemenes piemājas dārzā
Padomus dod:
Valda Laugale, Dārzkopības institūta pētniece;
Guntars Dzērve, „Augusta zemenes” agronoms;
Juris Švarcs, z/s „Melnalkšņi” vadītājs, importē frigo stādus jau 20 gadu;
Ilmārs Gulbis, stādaudzētavas „Migl dārzi” vadītājs, audzē frigo stādus piekto gadu
Teksts: Solvita Smiļģe
Zemeņu audzētāji arvien biežāk izvēlas stādīt nevis parastos, bet viegli saldētos stādus (frigo), ko ieved no Rietumeiropas audzētavām. Ja stāda augstāko kategoriju stādus, zemenes maksimālo ražu dod jau pāris mēnešu pēc iestādīšanas. Uz ogām un peļņu nav jāgaida lieks gads. Bet vai frigo zemenes ir vērts stādīt arī piemājas dārzā?
Tā saucamās frigo zemenes (viegli sasaldētos stādus) pie mums lielākoties ieved no Vācijas un Nīderlandes, taču pēdējos gados tos sāk audzēt arī Latvijā. Frigo kļūst arvien pieejamāki ne tikai lielajiem audzētājiem, kas tos pērk lielās partijās, bet arī piemājas dārzkopjiem, kuriem nepieciešami vien 5–10 stādi no šķirnes.
Kas ir frigo stādi?
Valda Laugale skaidro, ka frigo ir stādi, kas pēc norakšanas uz lauka vai izaudzēšanas siltumnīcā tiek uzglabāti aukstumā – 0,5 līdz mīnus 1,5 grādu temperatūrā. Šādā stāvoklī tos var uzglabāt ilgstoši, atkausējot vien pāris dienu pirms izstādīšanas. Šāds zemeņu stādu sagatavošanas veids pirmoreiz parādījās ASV pagājušā gadsimta 30. gados. Rietumeiropā pirmie pētījumi par stādu glabāšanu aukstumā tika veikti Nīderlandē pagājušā gadsimta 40. gados. Ja sākotnēji stādus aukstumā glabāja vien dažas nedēļas, pilnveidojoties tehnoloģijām, tos, viegli sasaldētus, var saglabāt 6–9 mēnešus.
Mūsdienās audzētavas Nīderlandē un Vācijā stādus ievāc decembrī vai agri pavasarī, kad tiem ir miera periods, tad tos notīra, atlapo, sašķiro pēc kategorijām, sasaldē un tirgo visu nākamo sezonu. Izgājuši aukstuma periodu, šie stādi maina savu dabisko attīstības ciklu – A++ vai vēl augstāku kategoriju stādi pilnu ražu dod jau tajā pašā sezonā 40–60 dienas pēc iestādīšanas. Pat ja kāda agrīna šķirne ir iestādīta, piemēram, jūlija beigās, tā tik un tā ražos pēc 40–60 dienām – tātad agrās zemenes būs ēdamas septembra beigās. Tā audzētājs, stādot frigo vairākas reizes sezonā, var iegūt vairākas ražas no vienas un tās pašas šķirnes. Taču tas attiecas tikai uz pirmo audzēšanas gadu. Jau otrajā sezonā šie stādi pārvēršas par parastām zemenēm, kas zied, ierieš un nogatavina ogas tādā laikā, kādā tas konkrētai šķirnei raksturīgi. Zemāko kategoriju (B, A, A+) stādi ir sīkāki, tiem ir mazāks sakņu kakliņš, tāpēc tie, tāpat kā parastā veidā sagatavotie stādi, stādīšanas gadā dod vien pa ogai vai vispār neražo.
Vai vērts audzēt frigo piemājas dārzā
Dārzkopjiem amatieriem intensīva un iepriekš izkalkulēta saimniekošana nav svarīga. Vai viņiem vērts pirkt un audzēt frigo stādus? Valda Laugale kā vienu no priekšrocībām piemājas dārzā min to, ka šādi ir iespējams tikt pie jaunākajām šķirnēm, ko citādi autortiesību aizsardzības dēļ Latvijā vēl nedrīkst pavairot un tirgot. Valda Laugale: „Šķirnēm, kurām var nopirkt vietējos stādus, labāk ieteiktu pirkt vietējos, taču tikai no zināmām stādaudzēšanas firmām, kas reģistrētas VAAD. Frigo stādus es ieteiktu pirkt tad, ja grib vākt ražu jau stādīšanas gadā vai netradicionālā laikā. Bet tad drošāk ir pirkt konteinerstādus (tiem ir norāde tray), kas apsakņoti substrātā. Tie būs dārgāki, bet ar mazāku slimību risku.” Savukārt Guntars Dzērve ir pilnīgi pārliecināts, ka frigo ir arī piemājas dārzu nākotne: „Tas tiešām ir izdevīgi. Tev nav jāstāda 50 mazi stādi, jāravē un jākopj tā dobe veselu gadu par velti, lai vēl pēc gada sagaidītu pirmo ražu. Iestādi 15–20 kvalitatīvus frigo stādus un ēd ogas jau pēc pāris mēnešiem.
Kā plānot sakņu dārza sēšanu un stādīšanu
Teksts: Mārīte Gailīte, dārzeņkope
Kovida pandēmijas sekas un Krievijas iebrukuma Ukrainā radītais pārtikas un citu resursu cenu kāpums daudziem šogad liek no jauna stādīt vai paplašināt sakņu dārza robežas. Šajā rakstā skaidrojam, kad kuru dārzeņu sugu stādīt, lai augi paspētu izaugt un nobriest un lai tos pēc iespējas mazāk skartu kaitēkļi.
BURKĀNI
Aukstuma izturīgi dārzeņi
Burkānu sēklas sāk dīgt jau 4 o C, bet optimālā dīgšanas temperatūra ir 22–23 o C. Ļoti agrīnai sējai ir piemē- rotas atsevišķas šķirnes, mazāk jutīgas pret salnām, ar paaugstinātu izturību pret izziedēšanu (šīs īpašības tiek minētas šķirņu aprakstos katalogos, bet ne uz sēklu paciņām). Burkāni pacieš nelielas īslaicīgas salnas (dīgstot – līdz mīnus 2–3 o C, rudenī – līdz mīnus 3–4 o C).
Agrīnākās šķirnes
No amatieriem šogad pieejamām šķirnēm agrīnākās ir ‘Napoli’ F1 un ‘Musico’ F1. To sēklas var sēt jau aprīlī, līdzko augsne iesilusi vismaz līdz 5 o C (augsnes temperatūru var izmērīt ar digitālo cepešu termometru). Tāpat sējai, sākot no aprīļa, ir piemērotas pamatražas šķirnes ‘Nerac’ F1, ‘Bolero’ F1, ‘Maestro’ F1, ‘Carvejo’ F1. Sēklu tirgū netrūkst arī brīvās apputes burkānu šķirņu. Tās visas var sēt, sākot no aprīļa beigām, maijā.
Sēšanai ap Jāņiem piemērotas šķirnes
Tā sauktajiem Jāņu burkāniem, proti, tādiem, kurus sēj jūnija vidū, kad samazinās burkānu mušu lidošana, ir piemērotas agrīnās šķirnes ar veģetācijas periodu līdz 120 dienām. Sējot jūnija vidū, saknes būs vācamas oktobra vidū.
Kā sargāt no burkānu mušas
Burkānu muša un burkānu lapu blusiņa visvairāk apdraud augus maijā, tāpēc, apsedzot agros sējumus ar agrotīklu, tos var pasargāt no kaitēkļiem. Agrotīklu var klāt tieši uz augiem, bet drošāk izveidot nelielas, lecektīm līdzīgas konstrukcijas. Jārēķinās, ka zem agrotīkla labi augs ne tikai kultūraugi, bet arī nezāles, tāpēc ar ravēšanu nedrīkst kavēties.
ZIRŅI
Zirņi ir aukstuma izturīgi augi.
Sēj no aprīļa līdz Jāņiem
To sēklas sāk dīgt jau 1–2 o C temperatūrā, bet cukura šķirnēm – 4–6 o C, tādēļ var sēt samērā agri – aprīlī. Zirņu dīgsti pacieš salnas līdz mīnus 5–7 o C, bet lielākie augi iet bojā jau mīnus 2 o C temperatūrā. Zirņi izaug ļoti ātri, un piemērotas šķirnes ir iespējams sēt līdz pat Jāņiem.
Sēšana gada 100. dienā?
Augi un kukaiņi neskatās kalendārā un arī zvaigznes nevēro. Tie vadās pēc laikapstākļiem, it sevišķi pēc temperatūras, tāpēc nav jēgas skaitīt simto dienu. Šis ticējums ir radies no tā, ka agri sētie zirņi paspēj izaugt, pirms mostas un savairojas kaitēkļi (sēklgrauži), bet katru pavasarī kaitēkļi iznāk no ziemas guļas citā laikā atkarībā no temperatūras.
Kā sēt
Zirņus sēj tieši augsnē, atstājot starp rindām 35–45 cm, starp sēklām rindā – 15–20 cm. Atkarībā no šķirnes zirņiem var būt nepieciešami balsti. Tos var izveidot no koku zariem. Taču var arī iedurt rindas galos mietus un apsiet ar auklu tā, lai aukla apvilktu augu rindu no abām pusēm un neļautu tiem gāzties.
ĶIRBJAUGI
Siltumprasīgākie dārzeņi ir ķirbjaugi – gurķi, ķirbji, kabači. Audzē no dēsta.
Latvijā tos visus ir drošāk audzēt no dēsta, jo sēklu dīgšanai optimālā augsnes temperatūra ir 18–25 o C. Ja augsne ir vēsāka, dīgšana var ievilkties uz vairākām nedēļām un sēklas pa šo laiku var vienkārši sapūt. Ķirbjaugi baidās no salnām, tāpēc sakņu dārzā tos drošāk izstādīt jūnija sākumā. Tiesa, zemnieki mēdz stādīt ķirbju un kabaču dēstus trīs īsto lapu vecumā pat aprīļa beigās un maijā, bet audzē tos zem agrotīkla vai plēves seguma.
Vēl varat paspēt paši izaudzēt dēstus
Dēstu audzēšana ilgst 2–3 nedēļas atkarībā no tā, cik ilgi dīga sēklas un cik lielus augus plānojat izstādīt. Optimālā temperatūrā gurķi sadīgst jau trešajā dienā pēc sējas, kabači un ķirbji – pēc 5–7 dienām. Pastāvīgā vietā tos var stādīt jau pirmās īstās lapas vecumā, bet var izaudzēt arī lielākus dēstus – līdz trim īstajām lapām. Vēl lielākus audzēt nevajag, jo augi ar lielu lapu virsmu vairāk cieš pēc izstādīšanas (vējš aprauj lapas, jo saknes vēl nespēj apgādāt tās ar ūdeni).
Kā pareizi stādīt
Kabaču vasas atklātā laukā mēdz izaugt 3–4 m garas, ķirbjiem vēl garākas, tāpēc laikus jāizdomā tiem piemērota stādīšanas vieta, lai vēlāk netraucē citiem augiem. Zemnieki stāda kabačus un ķirbjus 160–200 cm attālās rindās, atstājot starp augiem rindā 50–70 cm. Gurķus atklātā laukā stāda ciešāk, parasti 50–60 cm attālās dubultrindās, starp augiem rindā – 40–50 cm. Ja plīst vasas, apstrādā ar krītu Augsnes un gaisa mitruma svārstību dēļ augiem pēc izstādīšanas mēdz saplīst vasas tieši virs zemes. Caur šiem plīsumiem augā var nonākt infekcijas, tāpēc ir svarīgi tūlīt pat aizsmērēt tās ar krīta putriņu. Celtniecības krītu atšķaida ar ūdeni līdz krējuma konsistencei un ar pirkstu vai mīkstu otu rūpīgi apstrādā bojājuma vietu.
Zemie flokši – zied jau maijā
Padomus dod: Maija Baiža, stādaudzētavas „Baižas” vadītāja
Par floksi esam pieraduši domāt kā par vasaras vidus un otrās puses ziedētāju. Taču tad runa ir par augstajiem flokšiem. Zemie jeb paklājveida flokši, kuru ziemzaļais lapojums un sīkie, košie ziediņi veido blīvus, krāšņus klājienus dobēs, uzzied jau maija sākumā. Tie zied apmēram trīs nedēļas, bet dekoratīvo zaļo skujveida lapojumu saglabā visu sezonu.
„Pirmais un visvarenākais ziedētājs pavasarī dārzā,” – tā par zemajiem flokšiem saka Maija Baiža. Lai gan maijā dabā krāšņu ziedu netrūkst – dārzos žilbina sīpolpuķes, ķiršu, ābeļu, ievu un ceriņu ziedēšana –, dārza dobēs zemais floksis ir viena no pirmajām ziedošajām ziemcietēm. Tas zied spilgti un ilgi – ja pavasaris nav straujš un karsts, pat vairāk nekā trīs nedēļas. Stādot dažādas šķirnes līdzās, var veidot spilgtus krāsu kontrastus – paklājveida flokši zied baltiem, maigi rozā, tumši rozā, sārtiem, violetiem ziediem. Dažām šķirnēm ir actiņas, citām baltas maliņas. Ziedu forma ir tāda pati kā lielajiem flokšiem, tikai šie ir zemi, veido paklāju. Pēc noziedēšanas dekoratīvo skujveida lapojumu aslapu un Duglasa floksis saglabā līdz pat sezonas beigām. Tāds tas aiziet ziemas mierā – ziemzaļš. Arī pēc salnām vieta nepaliek tukša. Citiem zemajiem flokšiem lapojums saglabājas daļēji. Maija Baiža: „Taču, pēc mūsu stādaudzētavas pieredzes, secinu, ka cilvēki par šiem flokšiem maz dzirdējuši, daudzi nemaz nezina, ka tādi ir.”
Vispopulārākie – aslapu flokši
Zemo flokšu grupā vispopulārākie ar vislielāko šķirņu izvēli ir aslapu flokši (Phlox subulata). Ar bagātīgi sazarotajiem dzinumiem, kas noklāti ziemzaļām adatveida lapiņām un stiepjas pa zemi, savstarpēji pārklājoties, tie veido blīvus, līdz 15 cm augstus paklājus vai „spilventiņus” 30–70 cm diametrā. Aslapu flokšu šķirnes zied no maija sākuma līdz jūnija sākumam sīkiem, bet bagātīgiem ziediņiem. Ziedēšanas laikā nereti lapojumu tiem pat neredz. Arī pēc noziedēšanas biezais lapojums aslapu flokšiem ir dekoratīvs līdz vēlam rudenim. Vecākie dzinumi pārkoksnējas, zaudē lapojumu, uz jaunākajiem pavasarī veidojas jauni ziedi.
Duglasa un citi zemie flokši
Izskata ziņām asajiem līdzīgi ir Duglasa flokši. Tiem augums ir nedaudz zemāks un kompaktāks, lapiņas – noapaļotākas, platākas. Duglasa flokši zied nedaudz vēlāk kā aslapu flokši. Vēl pavasarī zied maigais jeb klājeniskais floksis (Phlox amoena syn. Phlox procumbens). Tam lapojums ir daļēji ziemzaļš, ziediņi – karmīnsarkani, smaržīgi, bet izplešanās intensitāte neliela. Nedaudz vēlāk uzzied izplestais floksis (Phlox divaricata). Arī tas ir smaržīgs, daļēji ziemzaļš, bet nav izteikti paklājveida – lapojums ir ložņājošs, ap 10 cm augsts. Gaišzili, violeti vai balti ziedi paceļas virs lapojuma 20–30 cm augstumā. Pēdējā laikā parādās dažādi hibrīdie flokši, kur selekcionāri, krustojot aslapu floksi ar citām sugām, izveidojuši skaistas šķirnes un šķirņu sērijas (piemēram, ‘Woodlander’). Maija Baiža: „Šīgada jaunums ir hibrīdais floksis ‘Bedazzled Lavender’. Stādi būs pieejami tikai augusta vidū, bet pēc apraksta spriežam, ka šī sērija uzziedēs agrāk nekā mums zināmie aslapu flokši – jau aprīļa beigās. Tie ziedēs bagātīgi ar lavandas krāsas ziediem – gaišāku toni centrā un tumši violetu zvaigznes formas actiņu. Cera augstums – ap 20 cm.
Vīnogulāja pirmais gads dārzā
Padomus dod: Gatis Kužums, vīnogu stādu audzētājs, selekcionārs un šķirņu kolekcionārs Ceraukstes pagastā; kolekcijā ap 500 šķirņu.
Vīnogas atklātā dārzā vislabāk stādīt maijā, kad beigušās salnas, iesaka Gatis Kužums. Šajā rakstā – viņa padomi, kā atrast labāko vietu stādīšanai, kā izvēlēties galda vīnogu šķirnes un kā tās kopt pirmajā gadā pēc iestādīšanas.
Iestādiet līdz Jāņiem
Uz jautājumu, kad vīnogas labāk stādīt – pavasarī vai rudenī, Gatis Kužums atbild: „Viennozīmīgi pavasarī. Ko domā pircējs, kurš nopircis no manis stādu rudenī, iestādījis, bet pavasarī tas neuzplaukst? Pārdevējs vainīgs, sliktu stādu iesmērējis! Lai gan iemesli var būt dažādi – kāda „maijene” vainīga, tās kāpuri nograuzuši saknes; stāds noslīcis ziemas slapjdraņķos; uz ziemu tas nav bijis pietiekami piesegts un nosalis. Tāpēc man labāk patīk, ka iesācēji vīnogulājus stāda pavasarī. Pa vasaru tie paspēj ieaugt un ziemu sagaida jau spēcīgi. Turklāt audzētājiem nekāda lielā vinnesta nav, iestādot rudenī vai nākamā gada pavasarī. Tāpēc, ja jautājat padomu man, es saku – iesācējiem vislabāk ķerties pie vīnogu stādīšanas maijā pēc salnām un plānot, ka tās tiks iestādītas līdz Jāņiem. Ieaug arī februārī un jūlijā stādītās – pats esmu stādījis jūlijā. Tomēr tad var nospēlēt dažādi blakusfaktori. Toties ar maijā stādītajām ir tā – ja izdarīsiet kaut ko ne gluži pareizi, visticamāk, tās tik un tā ieaugs. Un jūs slavēsiet mani, ka esmu pārdevis labu stādu.”
Kā izvēlēties piemērotāko vietu
Runājot par vietas izvēli, Gatis Kužums citē sava tēva draugu un vienu no vīnogu audzēšanas pamatlicējiem Latvijā Gvido Dobeli: „Dobeļa kungs savulaik pareizi teica – skatieties, kur pavasarī visātrāk nokūst sniegs, tā arī ir vislabākā vieta dārzā vīnogām.” Kopumā jāizvēlas pēc iespējas siltāka, no vējiem aizsargātāka un – ne slapja vieta. Vīnogām nepatīk augsti gruntsūdeņi. Nereti parastā piemājas dārzā daudzi grib vīnogas stādīt pie mājas sienas, jo aizvējš un no sienas nākošais siltums ļauj tur stādīt gleznākas šķirnes – vīnogas ar drusku garāku veģetācijas ciklu, vēlāku ienākšanās laiku, lielākām ogām. Gatis Kužums: „Taču, stādot pie sienas, ir būtisks nosacījums – mājas jumtam jābūt notekām, lai ūdens no jumta nelīst uz vīnogām. Ja no jumta tek virsū ūdens, pat nemēģiniet tur stādīt vīnogas!”
Kā pārdzīvot pavasara salnas?
Teksts: Ģirts Kondrāts
Konsultē:
Dainis Apse, stādaudzētavas „Liepas” agronoms;
Mārīte Gailīte, dārzeņkope;
Līga Lepse, Dārzkopības institūta vadošā pētniece;
Dace Lesiņa, SIA „Agrimatco Latvia” agronome-konsultante
Īslaicīgas un ne pārāk stipras salnas, piemēram, 3–5 stundas pirms saullēkta, ja temperatūra nenoslīd zemāk par mīnus 3 o C, augi pārcietīs. Tie pārdzīvos stresu, bet dzīvos un attīstīsies kā iepriekš. Taču, ja sola lielākus mīnusus, dārzs jāsargā ar speciāliem līdzekļiem. Šajā rakstā skaidrojam, kā to darīt un kas ir iedarbīgākās metodes.
Kas ir salna?
Pati salna ir atmosfēras nokrišņu veids, kurš zemes virsmu un augus pārklāj ar plānu ledus kristāliņu slāni. Šie nokrišņi veidojas, kristalizējoties ūdens tvaikiem, jo bieži vien salnas laikā ir novērojama arī migla. Salnas iemesli var būt, piemēram, strauja arktisko gaisa masu ieplūšana plašākās teritorijās vai lokāla temperatūras pazemināšanās zemes ieplakās skaidrās naktīs, ja bijis sauss laiks. Jebkurā gadījumā zemes virsma atdziest līdz temperatūrai, kas ir zem 0oC.
Ko salna nodara augiem
Ja salnas ir īslaicīgas, piemēram, 3–5 stundas pirms saullēkta, un temperatūras nenoslīd zemāk par mīnus 3 o C, augi pārdzīvos stresu, bet dzīvos un attīstīsies kā iepriekš. Līdzīgi būs arī tad, ja salna ilgs 5–10 stundas. Taču, ja gaisa temperatūra noslīdēs zem mīnus 4 o C, nāksies rēķināties ar salnas postījumiem. To būtība: sals saplēš augu un ziedu šūnas un tās atmirst, zaudējot šūnu sulu. Labākajā gadījumā augs ir nolemts nīkuļošanai, bet bieži vien aiziet bojā. Ja temperatūra noslīdēs zem mīnus 5 o C, salna nenodarīs postu dārzā augošajiem kokiem pašiem par sevi, bet tiks „nokosti” ziedi. Tajos neveidosies augļu aizmetņi, un rezultātā izpaliks augļu vai ogu raža. Salna nekaitē pumpuriem un vairs nav bīstama, kad jau sāk birt ziedlapiņas. Taču jāņem vērā, ka viss dārzs neuzzied vienā laikā. Tāpēc vispirms tuvāk maija sākumam, kā uzsver agronoms Dainis Apse, no salnām jāsargā kauliņkoki – persiki, hibrīdplūmes, piemēram, ‘Skoroplodnaja’, ‘Komēta’ un citas, Kaukāza plūmes, agrās dzeltenās plūmes –, kas dārzā uzzied pirmie, tad cidonijas, tuvāk maija vidum ķirši un pēc tam arī ābeles un bumbieres.
Pirms salnas augus aplaista
Skaidrs, ka salna vairāk posta nodarīs sausuma novājinātiem augiem. Padzērušies augi gan uz lauka, gan siltumnīcā labāk pārcietīs stresu, kas tiem radīsies, temperatūrai noslīdot zem 0 o C. No apsalšanas augus pasargās arī reizē ar zemes siltumu izgarojošais mitrums.
Pašas audzēti saldie kartupeļi
Autore: Solvita Smiļģe
Gunta Būmane batātes jeb saldos kartupeļus piemājas dārzā Valmieras pagastā šogad audzēs jau sesto sezonu. Lai gan mūsu klimatā tās drošāk stādīt siltumnīcā, Guntu iedvesmoja internetā redzētais sižets, kā batātes audzē Ukrainā. Šogad viņa izstādīs 80 batāšu stādus.
Batātes Latvijā modē
„Batātes ir ļoti moderns dārzenis,” saka uzņēmuma „Silja” pārstāve Ilze Tomsone. „Silja” gan šopavasar batāšu jaunstādus nepiedāvā. „Batātes pelnīti ieņem aizvien nozīmīgāku lomu dārzos. Izaug patiesi garšīgas un ar ievērojamu ražu,” saka SIA „Onava” vadītājs Vilnis Onkelis. „Onava” batāšu stādus piedāvā, taču minimālais pasūtījuma apjoms no vienas šķirnes ir 42 stādi.
Viena no batāšu modes ieviesējām ir arī Gunta Būmane Burtnieku novada Valmieras pagastā. Viņa arī izveidojusi batāšu audzētāju domubiedru grupu „Facebook”. Ja ir eksperimentētāja gars kā Guntai, apņēmība un azarts izmēģināt to, kas it kā skaitās neiespējami mūsu klimatā, tad var tikt pie bagātīgas ražas un interesantas dzīves „Esmu pensijā, gribas izmēģināt ko jaunu, lai dzīve nekļūst garlaicīga. Turklāt man audzēšanas process ļoti patīk un batātes garšo gan pašai, gan bērniem. Es nevaru iztikt bez batātēm.” Pandēmijas laikā viņa izgājusi attālinātos mazā biznesa organizēšanas kursus, kuros kā tēmu izvēlējusies batāšu audzēšanu. „Bija arī gala eksāmens – izstrādāju un PowerPoint” prezentēju biznesa plānu – vācu informāciju gan par batāšu audzēšanu, gan par saviem konkurentiem. Bija jātaisa grāmatvedība, jāaprēķina pašizmaksa, apgrozījums un peļņa. Man tas nāca par labu.”
Pirmie stādi – no veikala kartupeļiem
Tomēr ikdienas dzīvē Gunta ar batātēm biznesu netaisa, tas ir viņas vaļasprieks piemājas dārzā. Ja neskaita stādīšanas īpatnības un stādu vāķīšanu vēsajās pavasara un rudens dienās, visādi citādi batātes ir viegli audzējamas. Tās nav jāravē, jāatar kā parastie kartupeļi, nav jālasa Kolorado vaboles, un vismaz pagaidām Latvijā tām nav nekādu slimību. Vienīgi gliemeži tām drusku pagrauž lapiņas, un tās vajag pieskatīt no pelēm. Guntai šī būs sestā batāšu sezona dārzā, bet „tā nopietni un tik lielā platībā” – otrais gads. Tomēr arī šī „lielā platība” ir tikai trīs vagas (katra ap 7 m gara, kopā 20–22 m2) piemājas dārzā. „Man dārzs nav liels, vairāk aug puķes un košumkrūmi. Batātēm esmu atvēlējusi vietu, kur agrāk auga parastie kartupeļi un zirņi.” Audzēšanas cikli ir batāšu bumbuļu modināšana, spraudeņu gatavošana, padošana, stādīšana un ražas novākšana pēc 90–150 dienām atkarībā no šķirnes.
Kā stāda
Kad augsne sagatavota, izveido 70–120 cm platas vagas. Tās pārklāj ar parasto melno plēvi, lai augsne iesilst līdz vajadzīgajiem 15–20 oC. „Pēc tam plēvē ik pēc 40 cm iegriež krustiņus un stāda stādus. Atkal jācenšas garos, tievos sakņu „diegus” iedabūt augsnē stīvi taisnus, lai batātes neizaug līkas. Tāpēc caurumam zemē jābūt tik dziļam, cik gara ir sakne. Kad stāds uzmanīgi, piepalīdzot ar lāpstiņu, ielikts, augsne jāpieblietē. Man tas process ļoti patika.”
Kāpēc Gunta dobes mulčēšanai neizmanto ūdens caurlaidīgo ģeotekstilu, kas būtu ērtāk, jo tad būtu mazāk problēmu ar laistīšanu? Viņa spriež, ka tekstila segumam cauri sūksies ne vien ūdens, bet spiedīsies arī batātes garie, daudzie, ļoti spēcīgie dzinumi. Galu galā rudenī tie vairs nebūs savācami un atraujami no seguma. Jo stādu virszemes daļa aug ļoti spēcīga un liela. No viena stāda sezonas laikā saaug vesels mudžeklis – uz visām pusēm aiziet 6–7 divmetrīgi dzinumi ar milzīgām sirdsveida lapām. Kopā kādi 10 kg zaļās masas. „Skatījos, ka ukraiņi lieto melno plēvi, un nolēmu – es arī tā darīšu.”
TV seja Uģis Joksts aiz kadra – dārzkopis
Autors: Ģirts Kondrāts
Ikdienā Uģi Jokstu redzam TV ekrānos – viņš informē par jaunākajiem notikumiem sportā un vada spēli „V.I.P. – Veiksme. Intuīcija. Prāts”. Taču paralēli televīzijai Uģis ir profesionāls dārzkopis un jau otro gadu desmitu palīdz kopt un atjaunot vecos, mantotos ābeļdārzus un pagarināt mūžu lieliem, veciem kokiem.
Kāpēc Bulduri?
Bulduros, kā tautas valodā saucam tagadējo Bulduru Dārzkopības vidusskolu, dārzkopju amatu mācījušies daudzi „Dārza Pasaules” lasītājiem pazīstami dārznieki un stādu audzētāji. Viens no viņiem – arī Uģis Joksts, lēmumu doties mācīties uz Bulduru Dārzkopības vidusskolu agrā jaunībā pieņēmis apzināti. Viņa dzīves pieredze līdz padsmitnieka gadiem bijusi saistīta ar tulpju, narcišu un hiacinšu dobēm. Līdzīgi kā daudzi padomju laikos, arī Uģa vecāki, 80. gados audzējot puķes, centās uzlabot dzīves kvalitāti. Tas gan nozīmēja nepārtrauktu strādāšanu vasarās un rudeņos, bet rezultātā Uģis guvis pārliecību, ka, tā darbojoties, var uzlabot dzīves materiālo pusi un līdz ar to iegūt lielāku rīcības brīvību. Vēl viņš piebilst, ka vienmēr organiski, pat „šūnu līmenī”, sajutis procesus dabā un augu pasauli, sapratis bioloģiju un tai pakārtotās zinātnes – anatomiju un botāniku. Mācības Bulduros sakritušas ar lielajām pārmaiņām 90. gadu sākumā, taču arī tas laiks viņam ļoti paticis un Uģis to izmantojis savā labā. Piemēram, aizbraucot uz Zviedriju, atskārtis, ka pasaule ar dārzkopību saistīto tehnoloģiju ziņā aizgājusi uz priekšu daudz tālāk nekā tālaika Latvijā.
Pagrieziena punkts – kokkopju kursi
Uģis teic, ka dzīvē cenšoties izvairīties darīt to, kas nepatīk, bet līdztekus ikdienas darbiem, lai neieslīgtu rutīnā, darīt to, kas patiesi sagādā prieku. Tā esot arī sava veida bēgšana no ikdienas rutīnas. Tāpēc loģisks pagrieziena punkts viņa dzīvē bijusi kokkopja jeb arborista prasmju apgūšana. Tas noticis tā: reiz, ciemojoties pie draugiem Ērgļos, pie pusdienu galda no mājas saimnieces uzzinājis, ka ar Eiropas naudas atbalstu vietējā arodskolā tiks rīkoti arboristu kursi.
„Braucot uz mājām, mani plosīja tāds iekšējs nemiers: kas tas ir „arborists”? Vai es būtu kaut būtisku ko palaidis garām? Mājās sēdos pie datora, atvēru Ērgļu arodskolas mājaslapu, izpētīju, kādi dokumenti jāiesniedz, un jau nākamajā dienā devos atpakaļ uz Ērgļiem. Rezultātā gan ar labām sekmēm, gan labām domām pabeidzu kokkopju kursus. Tas pavēra jaunu apvārsni uz lietām, ko var izdarīt, apgūstot jaunas tehnoloģijas.”
Jākopj gan jauni, gan veci koki
Nekopts augļu koka vainags, spriež Uģis, ir salīdzināms ar stāvošu dīķi. Sakoptā vainagā praktiski visur iespīd saule, kas ir izcils dezinfekcijas līdzeklis. Tur brīvi staigā vējš un izdzenā visādus mošķus. Arī zaru blīvums apkoptam kokam būs mazāks, un līdz ar to mazāka iespēja, ka vējš ābeli vai bumbieri nolauzīs. Kokam ar koptu vainagu arī augļi noteikti būs labāki.
Taču, pirms sākt veidot vainagu, augļu koks jāatbrīvo no sausajiem, slimajiem, asimetriskajiem, uz vainaga centru augošajiem zariem. Un noteikti jāizņem krusteniskie zari. Tie savā starpā rīvējas, un tad veidojas, līdzībās runājot, tas pats, kas notiek, ja kurpe uzberž tulznu, kas nekad nesadzīst, jo uzberžas atkal un atkal no jauna. Tāpat arī koka zariem, beržoties vienam pret otru, veidojas nedzīstoša brūce, kurā viegli ieperināties slimībai. Vainaga veidošana ir jau nākamais solis. Vispirms gan jāizvērtē, vai īpaši veciem kokiem tas ir vajadzīgs. Vecām ābelēm vainags tāpat ir pietiekami skaists arī bez „uzpucēšanas” un „pārpucēšanas”. Tāpat nevietā ir mēģinājumi krasi pārveidot vecu ābeli, ja gadus piecdesmit tā atstāta novārtā. Atjaunot vainagu, nekaitējot kokam, ir iespējams divos, pat trīs gados.
Kā sakopt zālienu pavasarī
Padomus dod: Iveta Gūtmane, agronome
Nedarot pilnīgi neko, visticamāk, zālienaugi līdz Jāņiem pamazām atjaunosies paši, tomēr ass grābeklis, pavasara mēslojums, kā arī zāliena aerācija aprīlī tam ļoti palīdzēs. Vispirms sagaidiet brīdi, līdz zāliens apžūst. Tad tas jānogrābj ar asu grābekli, lai noņemtu atmirušās, bojātās zālaugu daļas. Grābjot slapju augsni, ar aso grābekli tikai izraustīsiet augu saknes.
Pēc tam, lai veicinātu zāliena straujāku ataugšanu un atjaunošanos, vajadzētu iedot speciālo komplekso pavasara mēslojumu zālienam, kurā slāpekļa ir visvairāk, taču nelielā daudzumā arī kālijs un fosfors, kas vajadzīgs zālienaugu sakņu attīstībai, iesaka Iveta Gūtmane. Izsējas norma parasti ir 20–40 g/m2.
Ja savairojušās sūnas
Tātad tajā vietā zālaugiem nav labvēlīgi augšanas apstākļi – augsne ir nabadzīga, skāba, sablīvēta un noēnota. Tāpēc derētu veikt zāliena aerāciju, kas palīdzēs uzlabot zāliena labsajūtu. Aeratora stienīši ar smailajiem galiem sadursta augsnē 10–15 mm dziļus caurumiņus, tā ievadot zemē gaisu un paglābjot augsni no tālākas sablīvēšanās.
Pavasarī kaļķo ar krītu
Pēc aerācijas otrs būtisks pasākums sūnu ierobežošanā ir augsnes skābuma samazināšana kaļķojot. Vispareizāk to darīt pavasarī pirms veģetācijas vai atlikt uz vēlu rudeni, kad veģetācija jau beigusies. Piemēram, novembrī, pirms vēl uzsnidzis sniegs, nokaļķo zālienu ar krītu, kaļķi vai dolomītmiltiem un atstāj, lai ziemas lietus un sniega ūdeņi pamazām kaļķojamo materiālu ieskalo augsnē. Ja tomēr gribat to darīt, kad zālīte jau sazaļojusi, kā kaļķojamo materiālu ieteiktu izmantot krītu. Tas ir maigāks nekā dolomītmilti vai kaļķis – ar krītu ir mazāks risks „nodedzināt” jaunos asnus. Izmantojot jebkuru kaļķojamo materiālu, svarīgi atcerēties, ka kaļķošanu vislabāk veikt pirms lietus. Sekojiet līdzi laika prognozei un kaļķojiet, kad tūliņ pēc tam sāks līt un lietus pamazām sāks ieskalot kaļķojamo materiālu augsnē.
Skaista, smaržīga, bīstama
Padomus dod:
Andrejs Svilāns, dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors
Aiva Bojāre, Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas vadošā speciāliste
Atkarībā no konkrētā pavasara aprīļa vidū vai otrajā pusē Latvijas mežos uzzied savvaļas zalktene. Tautā to sauc par meža ceriņu. Tā zied tikpat krāšņi un smaržo tikpat saldi kā ceriņi. Taču biologi zalkteni uzskata par vienu no desmit indīgākajiem augiem mūsu valstī. Bet daudzi cilvēki to pēdējos gados ieraudzījuši pirmo reizi mūžā. Kā to atpazīt un kā nesaindēties? Iespējams, tādēļ, ka pēdējos gados pavasaros daudz vairāk laika pavadām brīvā dabā tepat Latvijā un dodamies dabas takās, biežāk esam pamanījuši arī parasto zalkteni (Daphne mezereum). Aprīlī atpazīt zalkteni nav grūti, jo tā zied, kad nekas cits mežā vēl nezied, tāpēc kā vienīgā ir labi pamanāma.
„Visticamāk, savā ziņā var pateikties kovidam, ka spējam vairāk skaistuma ieraudzīt sev degungalā. Dabas aizsardzības pārvaldes pieredze liecina, ka pēdējos divos gados dabas taku apmeklējums pieaudzis vairākkārt. Tas izskaidro, kāpēc daudzi cilvēki, iespējams, pirmo reizi mūžā ieraudzījuši šo vienu no krāšņākajiem un bīstamākajiem Latvijas augiem,” saka Andrejs Svilāns. Katrā ziņā nav datu, kas liecinātu, ka šī skaistā, indīgā ziedētāja būtu savairojusies. Kā saka Aiva Bojāre, „zalktenes, ja zied, tad koši katru gadu neatkarīgi no laikapstākļiem un visa pārējā”. Andrejs Svilāns: „Bijuši gadi, kad zalktenēm mēdz apsalt plaukstoši ziedpumpuri, un tad ziedēšana ir vizuāli mazāk efektīva.”
Kādās vietās var sastapt
Aiva Bojāre teic, ka zalktene Latvijā sastopama bieži, parasti lapkoku un jauktu koku mežos. Vietām to kultivē arī parkos, apstādījumos un dārzos kā dekoratīvu augu. Andrejs Svilāns uzsver, ka zalktenei patīk pusēna, tā mēdz augt pat visai spēcīgā noēnojumā. Zalktene lieliski jūtas upju nogāzēs, kur māls sajaucies ar trūdzemi un ir pietiekams mitruma daudzums.
Kā izskatās
Aiva Bojāre zalktenes izskatu raksturo šādi: „Tā veido 50–150 cm augstu krūmu ar iedzelteni pelēcīgu mizu. Lapas pamīšus zaru galos, otrādi iega reni lancetiskas, plaukst pēc ziedēša nas. Lapas apakšpusē pelēcīgi zaļas,virspusē zaļas. Ziedi rožaini, retāk balti, atgādina ceriņu ziedus, attīstās tieši uz zariem pirms lapu plaukšanas. Ziedot smaržo pēc ceriņiem. Zied aprīlī–maijā. Zalktenes auglis ir kaulenis, ovāls, parasti spilgti sarkans, retāk iedzeltens, nogatavojas jūlijā–augustā.
Vai visindīgākā Latvijā?
„Zalktene nav visindīgākais augs Latvijā. Tomēr tā pieskaitāma Latvijas indīgāko augu desmitniekam. Visas auga daļas ir indīgas, bet it īpaši augļi un miza, kas satur glikozīdus dafnīnu vai dafnetoksīnu, kā arī sveķveidīgu vielu – mezereīnu. Taču no pieskaršanās vien nesaindēsieties, pat ja iebāzīsiet pirkstus mutē. Nevajag košļāt zariņus, ēst ogas,” saka Aiva Bojāre. Andrejs Svilāns norāda, ka visindīgākā auga statusu tikpat labi var piedēvēt gan velnarutkam, gan īvei, gan vēl pāris augiem. Daudz kas atkarīgs no uzņemtās devas lieluma un katra organisma aizsargspējām. Andrejs Svilāns: „No zalktenes nevajadzētu baidīties. Pieskaršanās vai mēģinājums pasmaržot ziedu nekādu ļaunumu nenodarīs. Arī nogriezts ziedošs zariņš ne. Taču šeit sākas pirmais “bet”!
Košs, ziedošs, skaistu lapojumu
Autore: Baiba Pīra-Rezovska
Konsultē:
Marija Semerova, Nacionālā botāniskā dārza vadošā dārzkopības speciāliste,
Uldis Jēkabsons, augu selekcionārs, savā dārzā lakaci audzē vairāk nekā 50 gadu
Vēl nesen reti kurš dārznieks plānoja audzēt šo augu savā dārzā. Tagad, pateicoties selekcionāriem, kuri audzēja savvaļas lakaci, dārzos aizvien vairāk redzamas to krāšņās šķirnes un hibrīdi.
Skaisti izskatās vāzē
Pirmās kamenes dziesma dārzā agri pavasarī ir tikpat gaidīta un saviļņojoša kā lakstīgalas balss. Tāpēc iestādiet vismaz dažus lakačus netālu no sava modernā kukaiņu „hosteļa” vai jebkura krūma paēnā, un kamenes to pratīs novērtēt. Un vēl – ja noplaucē lakaču ziedkātu galus verdošā ūdenī, tie veido neparastu, mazam dārgakmenim līdzīgu ziedu pušķīti vāzē.
Lakacis dārza dizainā
Uldis Jēkabsons uzskata, ka lakaci dārzos audzē netaisnīgi reti – šiem košajiem, agri ziedošajiem un skaistu, noturīgu lapotni veidojošajiem augiem, kas veido dekoratīvu zemsedzi, dārzā vajadzētu atrast vietu. Lakaci var izmantot kā koku un krūmu grupās, tā dobju apmalēs un akmeņdārzos. Kā zemsedzes augs noēnotām vietām vislabāk derēs sarkanais un šaurlapu lakacis, savukārt mīkstais lakacis rotās puķu dobes gan ēnā, gan atvērtākās dārza vietās. Brīnišķīga,pavasarī ziedoša ēndārzu ziemciete, kam labi kaimiņaugi būs anemones, astilbes, lielās zvaigznītes, bergēnijas, brunneras, lauztās sirdis, gandrenes, heihēras, ligulārijas, tricirtes, hostas.
Uldis Jēkabsons iesaka: „No savas puses varu ieteikt garlapu lakača šķirni ‘Diana Clare’. Pelēkās, plati lancetiskās lapas ar šauru, zaļu maliņu klājas cita virs citas, veidojot acīm tīkamu pelēko zemsedzi ap 20 cm augstumā. Ziedi mitra asfalta krāsā ar violetu blakus ietonējumu. Puķkopjiem netīkamā ziedkrāsa var radīt interesi pelēkā lapojuma un tumšā ziedķekara kontrastā. Ideāla šķirne akmeņdārzu paparžu kolekcijās, jo atšķirībā no papardēm šis lakacis var stabili pārdzīvot 1–2 stundas īstu saules cepli, neapdegot un nestresojot.”
Audzēšana
No tā, cik liela uzmanība tiks pievērsta sagatavošanās darbam pirms patīkamā – lakaču stādīšanas, atkarīgs, cik ātri augi iesakņosies, to straujāka augšana un skaistāka ziedēšana. Piemērota viegli noēnota līdz ēnaina, vēsa vieta. Saulainās vietās daudzu veidu lakaču lapas zaudē košo krāsu, izzūd sudrabainie plankumi, izbalē lapu pamattonis.
"Latvijas skaistāko dārzu" konkurss turpinās arī 2023. gadā! Gaidīsim arī šogad pieteikumus!
Žurnāla “Dārza Pasaule” konkurss "Latvijas skaistākais dārzs" 2023 nolikums:
Konkursa dalībnieki:
Aicinām dalībniekus sūtīt pieteikumu konkursam, parādot savu dārzu, siltumnīcu, lapeni, terasi vai balkonu fotogrāfijās, video un aprakstos.
Konkursā var piedalīties ikviens, kurš abonējis žurnālu “Dārza Pasaule” vismaz 6 mēnešiem. Konkursam iesniegtajam darbam jābūt paša ģimenes veidotam vai iekārtotam savā īpašumā.
Konkursa darbi:
Konkursam var iesniegt jebkādus pašu veidotus un ar iepriekš minētajām kategorijām (Skaistākais dārzs vai atpūtas vieta dārzā; Skaistākā lapene vai terase; Skaistākā siltumnīca; Skaistākais balkons, palodze) saistītus darbus jūsu dārzā.
Viens dalībnieks var pieteikt neierobežotu skaitu darbu. Iesūtot pieteikumu, jānorāda projekta autora vārds, uzvārds, dzīvesvietas pilsēta vai novads un kontakttālrunis.
Viens dalībnieks var pieteikt neierobežotu skaitu darbu, bet vienlaikus ar vienu un to pašu darbu nevar piedalīties citos konkursos.
Balvu fonds:
1 Lielā balva – “BOSCH” dārza instrumenti 1000 eiro vērtībā;
6 mazās balvas – ik mēnesi balvā „BOSCH” dārza instrumenti 300 eiro vērtībā;
4 kategoriju balvas – katrai kategorijai “BOSCH” dārza instrumenti 200 eiro vērtībā.
Lai pieteiktu darbu konkursam, nepieciešams iesniegt:
1. Vismaz 5 fotogrāfijas JPG formātā. Gatavā darba foto (dobes, terases vai lapenes, balkona, siltumnīcas) ar obligāti vienā no attēliem redzamu kādu 2023. gada žurnāla "Dārza Pasaule" vāku.
2. Darba apraksts brīvā formā, kā arī īsa informācija par autoru un autora kontaktinformācija.
3. Ja konkursa dalībnieks vēlas pretendēt uz galveno balvu, tad ir jāiesūta arī video, kurā dalībnieks parāda gatavo darbu ar obligāti kadrā redzamu kādu 2023. gada žurnāla "Dārza Pasaule" vāku, kā arī prezentē savu darbu – pastāstot par tapšanas procesu un komentējot rezultātu: kā radās ideja, cik ilgi veidoja, kādus stādus, materiālus, darbarīkus/instrumentus izmantoja, kas bija visgrūtākais, kādām detaļām jāpievērš uzmanība, veidojot darbu, utt. (runāt var gan fonā, gan arī stāstīšanas procesā kameru vērst pret sevi).
!!! Uz galveno balvu 1000 eiro vērtībā konkursa dalībnieks var pretendēt tikai tādā gadījumā, ja tiek iesūtīts video ar izpildītiem nosacījumiem, kas minēti 3. punktā.
Fotogrāfijas, video un apraksts jāsūta uz redakcijas e-pastu: darzapasaule@dienaszurnali.lv ar norādi - pieteikums konkursam “Mans skaistais dārzs”.
Darbu iesniegšanas pēdējais termiņš – 15. novembris.
Mazās balvas:
Sākot no aprīļa, katra mēneša 1. datumā līdz septembrim starp visiem tobrīd iesniegtajiem darbiem tiek nominēts mazās balvas (300 eiro) ieguvējs. Vērtēšanā piedalās "Dārza Pasaules" redakcija (1/2) un "Bosch" Latvijas pārstāvniecība (1/2).
!!! Uz mazajām balvām var pretendēt arī dārza mazās būves, piemēram, soliņš dārzā, pastkastīte, skaists dārza galds, kas labi iekļaujas ainavā, labi izdomāta dobes apmalīte, gaumīga suņu būda, vistu aploks vai mājiņa, sakopta vieta ap aku, pagrabs, taciņa dārzā, gaļas žāvētava, mazmājiņa, smilškaste/rotaļu vieta bērniem, sēta ap māju u.c.
Vērtēšanas kārtība:
1. "Dārza Pasaule" un "Bosch" veido konkursa darbu rangus, vadoties pēc saviem kritērijiem.
2. Konkursa darbu iegūtās vietas abos rangos tiek summētas, veidojot gala rangu: jo lielāks punktu skaits, jo augstāka vieta.
Darbs, kas vienreiz jau ieguvis mazo balvu, atkārtoti to vairs nevar saņemt.
Kategoriju uzvarētāji:
"Dārza Pasaule" izsludina īpašo nominācijas ieguvēju katrā kategorijā (200 eiro). Vērtēšanā piedalās "Dārza Pasaule" (1/2) un "Bosch" (1/2).
Lielā balva:
Konkursa dalībnieki, kuri iesūtījuši arī video, pretendē uz LIELO BALVU (1000 eiro.)
Uz lielo balvu (1000 eiro) pretendē visi mēnešu un kategoriju balvu saņēmēji.
Lielās balvas noteikšanā piedalās "Dārza Pasaules" redakcija (1/2) un "Bosch" Latvijas pārstāvniecība (1/2).
Visvairāk punktu saņēmušais darbs iegūs 1. vietu un lielo balvu.
Balvu saņemšana:
Konkursa balvu ieguvēji tiks pasludināti "Dārza Pasaules" "Facebook" profilā, kā arī ar uzvarētājiem sazināsimies personīgi, lai vienotos par balvas saņemšanu.
Kontakti:
Jautājumu, neskaidrību gadījumā papildu informāciju par konkursu var saņemt, rakstot uz žurnāla "Dārza Pasaules" redakciju: darzapasaule@dienaszurnali.lv
!!! Žurnāls "Dārza Pasaule" ir tiesīgs publicēt konkursa dalībnieku iesūtīto video/foto konkursa mārketinga un reklāmas vajadzībām.
Žurnāla “Dārza Pasaule” KONKURSS Facebook 2022
Atbalsta: “Bosch”
NOLIKUMS
Konkursa dalībnieki:
Aicinām dalībniekus iesūtīt konkursam mazus video (der ar telefonu filmēti) - stāstus no savas pieredzes, kā viņi:
1. Jūlijā - kopj siltumnīcas augus (tomātus, gurķus un citus) - mēslo, veido, laista, vēdina, vāc ražu un profilaktiski cīnās pret slimībām un kaitēkļiem.
2. Augustā - sagatavo ogulājus nākamajai sezonai (piemēram, stāda zemenes, izgriež vecās vasaras avenes, īsina un izgriež zarus saldajiem un skabajiem ķiršiem)
3. Septembrī - sakopj puķu dobes (stāda sīpolpuķes, dala un pārstāda peonijas un citas ziemcietes, izgriež noziedējušos ziedkātus un sakopj rudenī ziedošo puķu dobes)
4. Oktobrī - savāc, kompostē lapas.
Konkursā var piedalīties ikviens Latvijas iedzīvotājs. Konkursam iesniegtajam darbam jābūt paša ģimenes veidotam un darbībai jānotiek savā īpašumā.
Filmiņas tiek publicētas Dārza Pasaules facebook lapā, bet žurnālā atbilstoši katra mēneša tematikai tiek sniegti ekspertu padomi labākai šo darbu paveikšanai + Bosch ieteikumi, kādus instruments izvēlēties.
Interesantāko filmiņu autorus izvēlas žurnāla “Dārza Pasaule” eksperti. “Bosch” labākajiem filmiņu autoriem dāvina dāvanas atbilstošas mēneša tēmai.
Balvu saņemšana:
Konkursa balvu ieguvēji tiks pasludināti žurnālā Dārza Pasaule un žurnala Facebook" profilā, kā arī ar uzvarētājiem sazināsimies personīgi, lai vienotos par balvas saņemšanu.
Kontakti:
Jautājumu, neskaidrību gadījumā papildu informāciju par konkursu var saņemt, rakstot uz žurnāla "Dārza Pasaules" redakciju: darzapasaule@dienaszurnali.lv
!!! Žurnāls "Dārza Pasaule" ir tiesīgs publicēt konkursa dalībnieku iesūtīto video/foto konkursa mārketinga un reklāmas vajadzībām.
