LeģendasĪpaši cilvēki un notikumi dažādos laikmetos

Žurnāla "Leģendas" lappusēs viesojušies gan Merilina Monro un Elviss Preslijs, gan grāfs Drakula un Svētā Grāla meklētāji. Šai kompānijai labprāt pievienojušies Gunārs Placēns, Baiba Indriksone, žurnāla "Rīgas Modes" veidotāji un brīvdomātāji no kafejnīcas Kaza. Un tā ir tikai neliela daļa no tā, ko esam pavēstījuši, un pavisam niecīga, salīdzinot ar iecerēm Leģendu turpmākajiem numuriem. Dzīve "Leģendu" pasaulē ir aizraujošs piedzīvojums, kas kļūst jo interesantāks, jo tālāk dodamies. Pilnīgi nejauši uzzināts fakts var kļūt par sākumu notikumu gūzmai, kas izriet viens no otra un tā vien laužas ik mēnesi nonākt "Leģendu" lappusēs. Jo tālāk šajās takās dodamies, jo interesantāk kļūst, un mūsu vienīgais mērķis ir šo piedzīvojuma sajūtu "Leģendu" lappusēs nodot lasītājiem.

Mūsu redakcijas darbā pats svarīgākais ir dot lasītājiem iespēju ne vien uzzināt daudz jauna par leģendārām personībām un notikumiem, bet arī ļaut cilvēkiem pašiem izdzīvot šos likteņus un pavērsienus. Man pašai sagādā prieku ieraudzīt jauno it kā sen zināmās lietās. Un man patīk cilvēki, kas prot stāstīt stāstus. Tas padara manu darbu par prieku – tādēļ mans mērķis ir, lai „Leģendas” būtu prieks lasītājam!

Agnese

   Agnese Zatermane, žurnāla "Leģendas" galvenā redaktore
   ABONĒ: LEĢENDAS

 

Ķīnieši pret Dalailamu

Dalailamas reinkarnācija ir viens no procesiem, kam pēdējos gados lielu uzmanību pievērš Ķīnas valdība. Ķīnieši vēlas kontrolēt nākamā Tibetas garīgā līdera izraudzīšanu, un tibetieši baidās, ka Ķīna izmantos jautājumu par dalailamas reliģisko pēctecību, lai sašķeltu Tibetas budistu kustību.

Agrāk Tibeta bija izteikti teokrātiska valsts, kas daudziem ārvalstniekiem šķita savrupa un nepieejama. Tibetas budistu mūki nelabprāt dalījās savās zināšanās ar svešiniekiem. Noslēgtības dēļ šī zeme tika saistīta ar dažādām leģendām un mistiskiem noslēpumiem, bet pēc valsts okupācijas stāvoklis mainījās. Kaut arī ne viss kļuva skaidrs, tomēr daudzas Tibetas budisma tantriskās prakses vairs netika slēptas un kļuva pieejamas daudzās pasaules vietās. Arī Tibetas garīgais līderis dalailama Tenzins Gjatso līdz šim bijis atvērts un pretimnākošs. Kaut viņš ir sveiks un vesels, nerimst diskusijas par dalailamas institūcijas turpmāko saglabāšanu un garīgā līdera nākamo reinkarnāciju. Ķīnas valdība jau agrāk paudusi gatavību pārņemt šo procesu, lai paši varētu izvēlēties nākamo dalailamu un ierobežot tibetiešu cīņu par savas valsts autonomiju.

Vairāk lasi žurnāla “Leģendas” jūnija numurā!

 

Sengrieķu dižie domātāji

Domāšana par apkārtējo pasauli un tajā pastāvīgi novērojamām parādībām ir tikpat sena, cik cilvēce. Jau 6. gadsimtā pirms mūsu ēras antīkajā Grieķijā domātāji sāka apšaubīt gan visuma, gan reliģijas, gan apkārtējās sabiedrības funkcionēšanas tradicionālos skaidrojumus. Šie filozofi atbildes uz jautājumiem par pasaules jēgu nemeklēja mītos un leģendās, bet gan kritiskajā domāšanā. Raugoties no mūsdienu perspektīvas, daudzas seno domātāju idejas šķiet ekscentriskas, taču savulaik tās kļuva par filozofijas skolu pamata doktrīnām. Tā, piemēram, aptuveni 6. gadsimtā pirms mūsu ēras antīkās Grieķijas pilsētā Milētā ar saviem skaidrojumiem par apkārtējo pasauli un visumu kļuva populārs harizmātisks un apķērīgs domātājs, vārdā Taless. Viņš filozofijas vēsturē vislabāk pazīstams ar vēlmi apzināti attālināties no apkārtējās pasaules skaidrošanas ar mitoloģijas un pārdabisku parādību palīdzību, to vietā izmantojot neatkarīgu un kritisku domāšanu. Par Talesa filozofijas stūrakmeni uzskatāms pieņēmums, ka debesu un zemes būtību veido viens vienīgs elements: ūdens. Filozofs norādīja, ka ūdens ir vitāli svarīgs itin visām dzīvības formām bez izņēmuma, un arī materiālās pasaules fenomenu dažādību galvenokārt veido ūdens tā dažādos agregātstāvokļos.

Vairāk lasi žurnāla “Leģendas” jūnija numurā!

 

Laukumu stāsti

Pilsētu laukumi nereti pārdzīvojuši daudzus gadsimtus, kļūdami par lieciniekiem un līdzdalībniekiem daudzos vēsturiskos un liktenīgos notikumos. Ne velti pasaules krustceles ir neoficiālais Ņujorkas galvenā laukuma nosaukums. Kopā ar pilsētu pārdzīvojis grūtus laikus, Taimskvērs kļuvis par īpašu vietu, kuru katru gadu apmeklē aptuveni 50 miljoni tūristu no visas pasaules. Taimskvēra vēsture aizsākās aptuveni pirms simts gadiem, un pa šo laiku tas piedzīvojis daudz spilgtu notikumu. 19. gadsimta vidū to dēvēja par “Longacre Square” ­– aptuvenā tulkojumā par Garo laukumu. Kaut tolaik šis Manhetenas nostūris bija visnotaļ dzīvīgs, tomēr īpašu cilvēku interesi neraisīja. Taču 20. gadsimta sākumā tur uzbūvēja “Times” debesskrāpi, kas tobrīd tika pielīdzināts pasaules brīnumam, jo bija otrā augstākā celtne pēc “Flatiron” ēkas. Augstceltnei bija 25 stāvi, bet augstums – 120 metru. 1904. gadā no tradicionālā avīžnieku kvartāla Pārkrovas uz laukumu pārcēlās avīzes “New York Times” redakcija; tā radās nosaukums “Times Square”. 20. gadsimta 30. gados Taimskvērs kļuva par Ņujorkas kultūras centru ar restorāniem, teātriem un viesnīcām. Taču sākās par Lielo depresiju dēvētā ekonomiskā krīze, un Taimskvērs piedzīvoja pagrimumu, kļūstot par vienu no viskriminālākajām pilsētas vietām.

Vairāk lasi žurnāla “Leģendas” jūnija numurā!

 

Dārza zemeņu aizraujošais ceļojums

Dārza zemenes (Fragaria ananassa) ir plaši audzēta “fragaria” ģints hibrīda suga. Dārzos tās parādījās 18. gadsimta vidū, vispirms Francijā, tad Anglijā, Nīderlandē un Vācijā. Aromātiskie, saldie augļi, kas patiesībā nav ogas, bet gan riekstiņu kopaugļi, ir ne vien iecienīts našķis, bet arī bagātīgs vitamīnu avots. Tāpat zemenes izmanto medicīnā, parfimērijā un kulinārijā. 1877. gadā dārza zemenes sāka audzēt arī Rīgas Jūrmalā. Stādus no Francijas atveda kāds vīrs, vārdā Kortēzi, kam tur bija vasarnīca. Viņš uzdāvināja dažus stādus vairākiem vietējiem iedzīvotājiem, un drīz vien Asari un Melluži – divi nelieli Jūrmalas rajoni (kopā 6,2 kvadrātkilometri) – kļuva par Latvijas, bet vēlāk visas Krievijas impērijas zemeņu audzēšanas galvaspilsētu. Krievijā zemenes bija pazīstamas kopš 18. gadsimta beigām, taču bija tik liels retums, ka tika audzētas tikai aristokrātu dārzos.

Pirmā šķirne, kas tika ieaudzēta Jūrmalā, bija “Viktorija”, šādi nodēvēta par godu Anglijas karalienei. Vēlāk vairākas zemeņu šķirnes tika ievestas arī no Vācijas, piemēram, “Deutch Evern” un “Sieger”. Rīgas Jūrmalā drīz vien izveidojās “Viktorijas” šķirnes vietējā pasuga.

Vairāk lasi žurnāla “Leģendas” jūnija numurā!

 

T krekls: dumpinieks bez iemesla

Vismaz pusgadsimtu T krekls ir ikviena cilvēka garderobē. Līdzīgi džinsiem šis apģērba gabals ātri iekaroja gan ikdienas, gan augsto modi. Tā nozīme indivīda pašizpausmē ir teju nepārspēta. Reti kurš vairs valkā vienkāršu, vienkrāsainu T kreklu. Visbiežāk šis apģērba gabals kalpo kā staigājoša reklāma – tā apdruka daudz izsaka par krekla īpašnieka pasaules uzskatiem, raksturu, humora izjūtu, kultūras līmeni, gaumi un citām īpašībām. Viss sākās ar Holivudas filmu “Ilgu tramvajs” 1951. gadā, kas bija populārāko filmu saraksta augšgalā, turklāt saņēma četrus “Oskarus”. Lente savā ziņā bija revolucionāra un sagādāja lielu pārsteigumu gan pašā Holivudā, gan pārējā pasaulē. Galvenās lomās atveidoja angļu aktrise Viviena Lī un 27 gadus vecais Marlons Brando. Neviens kinoskatītājs nespēja novērst skatienu no Marlona Brando muskuļainā torsa, kas visbiežāk kadros vīdēja, iespīlēts gaišā trikotāžas krekliņā. Lai sagatavotos rūpnīcas strādnieka Stenlija Kovaļska lomai, aktieris sāka ik dienu trenēties vietējā sporta zālē, kur cilāja svarus. Ar “mačo” tēlu šajā filmā Brando ne tikai pieteica jaunu tēlojuma metodi, bet arī jaunu modes ikonu – piegulošu T kreklu.

Vairāk lasi žurnāla “Leģendas” jūnija numurā!

 

Ar grēksūdzes zīmogu

Vairāku kristīgo konfesiju kanoni nosaka, ka grēksūdzē dzirdētais nav izpaužams nevienam. Pārkāpt šo aizliegumu garīdzniekam nozīmē grēkot pašam, jo grēksūdze un grēksūdzes noslēpums ir nešķirami jēdzieni. Nav izpaužams pat tas, vai grēksūdze vispār bijusi un kad tā notikusi. Pat ja grēksūdzē ticis atklāts noziegums, mācītājam nav tiesības to stāstīt citiem, ne arī liecināt par to tiesā. Garīdznieka lūpas ir slēgtas, jo grēksūdzes noslēpums ir neaizskarams. Grēksūdzes prakse galvenokārt attiecināma uz Romas katoļu, pareizticīgo un vairumu Tālo Austrumu kristīgo baznīcu, kā arī uz anglikāņu un evaņģēliski luterisko baznīcu, kas grēksūdzi Latvijā sāka praktizēt no 19. gadsimta. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos grēksūdzes forma visai radikāli atšķīrās no mūsdienām, jo agrāk to praktizēja publiski. Parasti grēku sūdzētājs to darīja visas draudzes klātbūtnē, kad visi klātesošie uzņēma viņa grēkus kā savus un lūdzās par grēku nožēlotāju. Tomēr šāda grēksūdzes forma radīja lielas neērtības, izraisīja skandālus un pat noziegumus. Bija gadījumi, kad vīri greizsirdības uzplūdos nogalināja savas sievas, kuras publiskajā grēksūdzē atklāja savu neuzticību. Tāpat reizēm tika aizskartas valsts intereses, kad augsta ranga ierēdņi publiski izklāstīja slepenus darījumus. Tāpēc, lai mazinātu kaitējumu gan pašam grēku sūdzētājam, gan līdzcilvēkiem, kristīgā baznīca pamazām atteicās no publiskām grēksūdzēm, līdz šī forma ap 8. gadsimtu izzuda.

Vairāk lasi žurnāla “Leģendas” maija numurā!

 

Pilsēta ar karstu sirdi

Tbilisi nosaukums tulkojumā no gruzīnu valodas nozīmē “silta vieta”. Taču siltu šo pilsētu padara ne vien tajā atrodamie dziedinošie karsto avotu ūdeņi, bet arī viesmīlīgie iedzīvotāji. Gruzijas galvaspilsētas svarīgākā leģenda vēsta, ka mūsu ēras 458. gadā Kartli jeb Ibērijas karalis Vahtangs I Gorgasali medījis mežos Kūras upes krastā un ievainojis versijas alni. Noasiņojošais dzīvnieks nonācis pie sēravota, kura karstais ūdens to izdziedējis. Valdnieku pārsteigušas avota dziednieciskās īpašības, un viņš nolēmis tur uzbūvēt pilsētu. Tā radās “siltā” pilsēta jeb Tbilisi. Vēlāk pie sēravotiem sāka celt pirtis, ar kurām tbilisieši lepojas vēl šobaltdien.

Vēsturiskajos avotos Tbilisi rakstiski pirmo reizi pieminēta mūsu ēras 4. gadsimtā, kad šajā vietā pastāvēja persiešu citadele. Būdama bagāta pilsēta, Tbilisi bieži piesaistīja iekarotāju uzmanību: 1226. gadā to izpostīja tjurku karaspēks, bet 1238. gadā ieradās mongoļu hana Čingishana armija. Pēc šiem postošajiem iebrukumiem Tbilisi sāka panīkt, turklāt 1366. gadā no Eiropas Gruzijas teritorijā nonāca mēra pandēmija. 1386. gadā pilsētu ieņēma tjurku iekarotāja Tamerlana jeb Timura armija. 16.–17. gadsimtā to vairākkārt iekaroja persieši un turki. Šie gadsimti kļuva par smagu pārbaudījumu Tbilisi, taču pilsēta noturējās. 18. gadsimtā Tbilisi kļuva par ķīlnieci Krievijas, Osmaņu impērijas un Persijas politiskajās spēlēs. Gruzijas valdnieki atradās sarežģītā situācijā, bieži nezinot, kurā pusē būtu izdevīgāk iestāties.

Vairāk lasi žurnāla “Leģendas” maija numurā!

 

Oļesja, Inga un Burve

Kāpēc Latvijā jau vairāk nekā pusgadsimtu ir tik populārs sieviešu vārds Inga? Meklējot atbildi, notikumu ķēdīte aizved uz Kijivu pirms vairāk nekā 120 gadiem. 1898. gadā Kijivas avīze Kijivietis publicēja jaunā krievu autora Aleksandra Kuprina tajā pašā gadā sarakstīto stāstu Oļesja – darbu, kas, pēc rakstnieka vēlāk teiktā, viņam pašam bija viens no mīļākajiem stāstiem. Vēstījumu par jauna pilsētas muižkunga un kāda ukraiņu ciema “raganas” mazmeitas traģisko mīlestību iecienīja arī tūkstošiem lasītāju un kinoskatītāju. Vēl vairāk – pateicoties Francijā ekranizētajam Kuprina stāstam, Padomju Savienībā nāca modē vārds Inga un vējā plīvojoši mati, bet iecienītā Rīgas kosmētikas rūpnīca Dzintars saviem slavenākajiem parfīmiem pievienoja liktenīgās sievietes smaržas Burve. Filma Burve (La Sorcière) sestajā Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā 1956. gadā saņēma Sudraba lāci un Marinai Vladi atnesa visiespaidīgākos panākumus visā viņas kinokarjerā. Lai arī mazliet naiva, 66 gadus vecā melnbaltā kinolente joprojām ir baudāma, pateicoties galvenokārt Marinas Vladi jaunības harizmai un brīnišķīgajai ziemeļu dabai. Kaut arī filmā nebija nevienas erotiskas ainas, burve Vladi interpretācijā satracināja visu pasauli. Droši vien Marina Vladi būtu varējusi kļūt par tādu pašu sekssimbolu kā Brižita Bardo, ja vien būtu izvēlējusies šādu karjeras ceļu.

Vairāk lasi žurnāla “Leģendas” maija numurā!

 

Sarkanās armijas frakcija

Pagājušā gadsimta 60. un 70. gadu mijā Rietumberlīnē radās radikāla jauniešu organizācija, kas marksisma ideju un pasaules revolūcijas vārdā terorizēja visu valsti. Visnopietnākie notikumi sākās pēc tam, kad 1970. gada 14. maijā vāciešus pārsteidza sensacionāla ziņa – Berlīnē asiņainas apšaudes laikā no ieslodzījuma aizbēdzis kreisais ekstrēmists Andreass Bāders. Pārgalvīgo atbrīvošanas operāciju organizēja noziedznieka advokāts kopā ar vienu no pazīstamākajam žurnālistēm valstī, divu bērnu māti Ulriku Mainhofu. Likdama lietā savu autoritāti, Mainhofa ieguva atļauju intervēt Bāderu grāmatai, kuru it kā bija sākusi rakstīt, un abiem tika noorganizēta tikšanās ārpus Tēgeles cietuma mūriem, labdarības organizācijas Berlin Zentralinstitute bibliotēkā. Intervijas laikā slēgtajā ēkā ar žurnālistes palīdzību iekļuva vēl divas sievietes un vīrietis. Trijotne uzvilka maskas, izņēma no kofera ieročus un atklāja uguni, smagi ievainojot divus apsargus un bibliotekāri, un tad kopā ar Bāderu izlēca pa logu. Viņiem līdzi devās arī Mainhofa. Ļaudis bija neizpratnē – kā slavenā un talantīgā publiciste, prestižas masu mediju godalgas Zelta spalva laureāte piepeši nonākusi ārpus likuma, kļūdama par teroristi? Prese rakstīja, ka starp Bāderu un Mainhofu uzliesmojušas kvēlas jūtas, kas likušas sabiedrībā cienītajai žurnālistei ziedot karjeru, ģimeni un visu dzīvi. Tiesa, tas nebija traģisks mīlasstāsts. Bāderu un Mainhofu vienoja kopīga ideoloģiskā platforma – žurnāliste jau kādu laiku aizrāvās ar radikālām idejām un bija aizgājusi no populārā žurnāla Konkret galvenās redaktores amata, apņēmības pilna sākt rīkoties, nevis tikai rakstīt par politiku.

Vairāk lasi žurnāla “Leģendas” maija numurā!

 

Kafijas stāsti

Kafija Eiropā ienāca pa daudziem ceļiem – pie Vīnes vārtiem to atveda turku karaspēks, Itālijas ostās tā nonāca no arābu un turku kontrolētajām teritorijām Vidusjūras krastos. Dzēriens, kas rotā tik daudzu cilvēku rītus, reiz tikai saistīts ar austrumiem, orienta romantiku un mistiku. Pirmās kafejnīcas atvērās Osmaņu impērijā, kur to popularitāti veicināja alkohola aizliegums musulmaņu valstīs. Kafijas relatīvi zemā cena Austrumos ļāva gandrīz katram iegādāties tasīti un ļauties savstarpējām sarunām gluži tāpat kā Eiropā tas sākotnēji notika krogos. Taču Osmaņu impērijā kafijas dzeršanu konservatīvā sabiedrības daļa uzskatīja par dekadences pazīmi, tāpēc 1633. gadā sultāns Mehmeds IV to pasludināja par noziegumu, kas sodāms ar nāvi. Viens no šāda lēmuma iemesliem noteikti bija arī tas, ka sultāna brāli un tēvoci bija nogalinājuši viņa paša gvardes janičāri, kuriem populāras apspriežu vietas bija osmaņu kafijas nami. Leģenda vēsta, ka sultāns kafijas dzērājus nicinājis tik ļoti, ka mēdzis pastaigāties pa Stambulas ielām un personīgi nocirtis galvu katram, ko pieķēris baudām melno dzērienu. Neraugoties uz sultāna aizliegumu, kafija jau bija paspējusi izplatīties Eiropā; pirmais kafijas nams Londonā atvērās jau 1652. gadā. Britu kultūrā, ko jau tolaik raksturoja hierarhiska un savstarpēji nošķirta sabiedrība, iespēja diviem nepazīstamiem cilvēkiem kā vienlīdzīgiem apsēsties pie kafijas galdiņa bija revolucionāra.

Vairāk lasi žurnāla “Leģendas” maija numurā!